Saule, jūra, baltas kāpas...

Kurts69 šodien jautā "... Vai mūsu esības jēga ir kļūt par smiltīm?..."

Eksistenciālie jautājumi vairāk vai mazāk nomoka katru no mums.

Jā, kāpēc gan ne? Ir jauki apzināties, ka es kādreiz varētu kļūt par smilšu graudu jūrmalas kāpās. No Bībeles mums zināms, ka "no zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek." Bet tautasdziesmā tas ir pateikts vēl skaistāk:

Ūdentiņis, akmentiņis,

Tie dzīvos saules mūžu ".

Un vēl mēs turpinām dzīvot mūsu bērnos un bērnubērnos.

Bet es esmu savu senču turpinājums. Diemžēl tālāk par ceturto paaudzi man par maniem senčiem zināmi tikai vārdi, cilvēki kā personības diemžēl ir zuduši uz visiem laikiem.

Savulaik arhīvā meklējot ģimenes dokumentus, uzgāju savas sences Mades Rieksting vārdu, kura salaulājās ar manu vecvectēvu JāniL. Uzreiz iedomājos Madi kā jaunu smuku meiteni ar biezām, garām bizēm un brūnām acīm. Bet tad saliku kopā dažus mozaīkas fragmentus un sanāca, ka tā ir manas vecmāmiņas nešpetnā vīramāte, tā pati L-madāma, kas neieradās uz sava dēla kāzām, jo viņš par sievu paņēma kalponīti - manu vecmāmiņu, tēva māti. Tas nekas, ka viņa vēl pavisam nesen bija turīgu amatnieku - skrodera Jāņa un audējas Annas Vīksnu meitu. Abi paputēja, neizturot apģērbu rūpnieciskās ražošanas konkurenci, un abas meitas tika atdotas par kalponēm.

Madei gan mēmā mulsumā iepletās acis, kad Mīle (mana vecmāmiņa Emīlija) ieradās savā jaunajā mājā un sāka vērt vaļā savas pielocītā pūra lādes.

Mammas vecmāmiņa Aleksandra Vasiļjevna Biščenkova kara gados atbrauca no laukiem uz pilsētu, un ar lauku labumiem un tējām ārstēja mammas brālīti no tuberkulozes. Un izārstēja! Un tūlīt pēc tam, pielabinādama ar konfektēm, pa kluso, lai vecāki un skola neuzzinātu, aizveda abus uz baznīcu un nokristīja.

Manam dēlam ir vecvectēvs un septiņu dēlu tēvs JānisU.

Esmu nešpetnās Mades, darbīgo Jāņa un Annas, gādīgās un neatlaidīgās Aleksandras turpinājums un ļoti ceru, ka turpināšos nākamajās paaudzēs.