Atkal un vēlreiz

Neesmu vienīgā, kura te atrodas vairāku gadu garumā. Protams, labais stils prasa sacīt, ak, es tikko pievienojos, jo būt oho mēbelei, kā tiek sacīts, nav nekas jauks, un būtībā tas jau ir tāds sava veida zīmogs.

Ko tur noliegt, arī pati jau vairs neatbildu rakstītājiem, kurus atpazīstu, ar kuriem komunikācija kaut kādu iemeslu dēļ nav izdevusies. Varbūt veltīgi, jo visi mēs maināmies, lietas mainās, situācijas mainās. Jāatzīst, ka uzrunas un teksti vēstulēs gan bieži vien nemainās.

Ir vīrieši, ar kuriem labprāt satiktos. Tāpat vien, jo vairākas reizes ceļi ir krustojušies vēstulēs, bet tā arī tikties nav nācies. Piemēram, pirms gadiem, daudziem gadiem, kad ielūkojos ne lai iepazītos, bet pēc draudzenes lūguma apskatītu viņas potenciālos iepazīšanās partnerus (jā, notiek arī tā), komunicējām ar puisi, kura niks bija Marats, nu kaut kā uzrunājoši tas bija. Puisis bija jaunāks, es, protams, tad arī ;). Pēc gadiem mūsu ceļi krustojās citā portālā, arī toreiz nesatikāmies. Neatceros puiša īsto vārdu, un nerakstītu jau arī.

Inteesanti, kā viņam klājas. Un varbūt arī viņš ir šeit. Sveicieni, ja tā.

Rakstot atkal un vēlreiz, nevar nepieminēt Closing Time. Skaista dzeja un apbrīnojama uzticiba oho portālam.

Un vēlreiz un atkal ir Pavasara saulgrieži, daba mostās. Un varbūt tieši šogad un šodien un šoreiz!