Pirts stāsts.

Bērnības pirts.Manai paaudzei tā bija , ,melnā, ,pirts.Vakar ciemojos pie brāļa un nolēmu aizstaigāt līdz lazdu kalnam , avotam un mazajai upītei.

Gāju garām vietai , kur kādreiz bija pirts, apstājos un tik reāli sadzirdēju viņas stāstu , ka sagribējās to izstāstīt.

Es dzīvoju savu dzīvi un jūs sestdienās vienmēr gaidīju.Kāds atnāca pirmais un sanesa manā lielajā katlā ūdeni.

Pēc kāda laika atnāca vīrietis , salika manā mutē malku un mani iekurināja.Dūmu mutulis no manas mutes pārņēma visu pirti , es tik ļoti priecājos , ka esmu dzīva.

Atskrēja meitene, paķēra pagales no priekštelpas un nometās manā priekšā rāpus.Mani dūmi viņai salīda mutē, bet malku tomēr paspēja iebīdīt ātri manī.Es iekšēji pasmaidīju un svilpoju tālāk.Meitene noklepojās , izmetās laukā, aizspieda degunu, tad atgriezās un aši iebāza katlā roku.

Tad viņa mazliet iekliedzās , jo laikam pieskārās vienam no maniem lielajiem akmeņiem.

-Jā es esmu karsta , bet jūs tak vakarā visi gribēsiet pērties un gulēt uz lāvas.

Man ļoti patika, kad cilvēki izdomāja manī žāvēt gaļu.Es čurkstēju un smaržoju tik smeķīģi, ka mājas kaķis sēdēja un ostīja gaisu.Man likās es esmu tik smaržīga un tik ...laimīga.

Priekšnamiņā rosījās peles , un es centos ar viņām sarunāties, gaidot sestdienu.

Dažreiz meitene paskrēja garām no lazdu kalna ar pirmo vizbulīšu pušķi rokā.

Meitene - sapņotāja ...Viņa dažreiz pienāca pie mana lodziņa, centās manī ielūkoties, it kā gribētu saskatīt pirts gariņu...

Es biju , bet redz tomēr kāds mani atceras , kaut ir tikai māja, veca laipiņa pāri upītei , Lazdu kalns ...un atmiņu kamols.