Kise un ķīselis

Tas bija sen. Man vēl bija manas brīnišķīgā vecmāmiņa un pusmežonīgā kaķumeitene KiseL.

Kisīte iziešanai no mājas pasaulē un atnākšanai atpakaļ vienlīdz veiksmīgi izmantoja gan durvis, gan logu, un pat vēdlodziņu.

Tieši pēdējais patrāpījās viņai ceļā, kad Kise bija nolēmusi atgriezties mājās, lai nosnaustos pēc nakts medībām. Neba nu pirmoreiz.

Pirmoreiz šajā ceļā patrāpījās ķīselis, ko vecmāmiņa, tikko izvārītu, bija nolikusi zem virtuves loga dzesēties. Kise tiešā trāpījumā no vēdlodziņa iegāzās vēl gana karstā ķīseļa bļodā.

No virtuves panesās neganti skaļi kliedzieni, brēcieni, kaucieni, gārdzieni. Trokšņoja abas.

Laimīgā kārtā virtuvē tieši tobrīd atradās spainis ar ūdeni. Vecmāmiņa paķēra kaķi un iemeta spainī ar ūdeni, lai atdzesētu un vienlaikus atmazgātu. Kisei bija alerģija pret vannošanos vispār, turklāt vēl milzīgais sašutums, kā arī mazliet pārāk karstā ķīseļa vanna...

Nākamais, kas palicis prātā - vecmāmiņas līdz asinīm saskrāpētās rokas, jo Kisīte izmisīgi centās izkļūt arī no ūdensspaiņa, un Kises laizīšanās visas dienas garumā, jo, kaut galīgi necieta ūdeni, bija neparasti tīrīga kaķenīte, un laikam jau vecmāmiņai nebija izdevies viņu kārtīgi nomazgāt.

Savukārt vecmāmiņa visu dienu šķendējās gan par sagandēto ķīseli, kuru nācās izliet gan par saskrāpētajām sāpošajām rokām. Viņa cieši nosolījās to briesmoni nekad vairs nelaist mājā iekšā.

Vakarā Kisīte saritinājās vecmāmiņas gultā uz viņas nogurušajām kājām un abas laimīgi skatīja savus saldos sapnīšus.