Dienasgrāmatas (blogi)

Sēžu un domāju.Iekšā nemiers, it kā gribas kur iet, ko darīt, tomēr nespēju saprast uz kurieni.Gribas savest kārtībā domas, saplānot ko darīt tālāk, izstrādāt savai dzīvei plānus...un saprotu ka no manis ir atkarīgs pavisam nedaudz.Mūsu dzīve ir cieši saistīta ar cilvēkiem mums blakus, ar bērniem, ar draugiem, ar imeni ja vēl tā ir palikusi.Uz kino vakarā netikšu ja kāds nepieskatīs meitu, vakarā glāzi vīna neizdzeršu jo bērni blakus, svētkos nevarēšu kopā ar visiem atbrīvoties jo būšu pie stūres un mājās pacietīgi gaida dzīvnieki, kas jāpabaro un jāizstaidzina.Ir pienākumi un atkarība no cilvēkiem blakus.Pat tad kad blakus nav neviena, tas neatbrīvo, bet ierobežo.Nav ar ko dalīt ne smagos brīžus, ne priecīgos, nav kam palūgt palīdzību, sabrukt un izraudāties uz pleca vai padalīties ar dzirdētu joku.Un jo vairāk domāju, jo smagāk paliek.Es vienmēr esmu uzskatījusi sevi par piedodošu cilvēku, padusmojos, pavāros savā sulā un nokratu no sevis aizvainojumus ka suns nopurina vilnu.Bet kā piedot ja pāridarījums turpinās?Kā aizmirst ja tevi turpina ievainot? Un sabrukt nedrīkst, jo arī no manis ir atkarīgi cilvēki man blakus, mani lēmumi, darbi un nedarbi ietekmēs viņu dzīvi.Tā lūk uzkrauju savai sirdsapziņai vēl vienu pauniņu ko nest tālāk.Smagi kļūst.Pārlikt šo nastu nedrīkstu un arī nevēlos uzkraut citam.Tā lūk sēžu, iekšā nemiers...gribas kaut kur doties, kaut ko darīt...kaut ko mainīt.Tik saņemties, sapurināties.Ja būtu tik vienkārši....