Draudzība.

Cik parasti sákás svētdienas rīts.Nekas neliecinája par neparasto dienas turpinájumu.Jau dzīvoju pirmdiená, bet atmiņá párciláju katru minūti kopá ar jums Ligita un Juri. Durvju zvans jau kādu laiciņu nedarbojas , un visi barbariski sit ar dūri pa durvīm, bet šoreiz bija savādāk...Kāds pavēra durvis un Čiepa metās riet, taču viņas rejas pārvērtās laimīgā , , dziedāšanā, , Un te nu viņi stāvēja - smaidīgas , smejošas acis , mani sajūsmas kliedzieni , bučas un apskāvieni...Juris arī smaida un mazliet kautrīgi mani apskauj!

Jūs...jūs jūs, - sajūsmā nebeidzu spiegt un neviltotā priekā lēkāju.Viņi smejas-Šorīt no rīta vēl paši nezinājām, ka būsim pie tevis! Kurp doties , kurš būs priecīgs mūs ieraudzīt?Un atcerējāmies, ka viena bēgle jāpciemo....un te mēs esam!

Viņi ir mani visneparastákie draugi.Tik daudz pozitīvu emociju sen nebiju saņèmusi.Nezinu vai visi man piekritīs, bet domáju, ka liela taisnība ir teicienà:Táles nespèj izšķirt tos sirdī, kas ir tuvi.Atmiņu lietus ...Runájâm, runájám, runájâm Vājprāts tik sen nebiju dzērusi hennessy ...Abas dziedājām uz nebēdu.Juris atgrieza mūs reālajā dzīvē, jo viņiem bija jātgriežas pilsētā, kuru es ļoti mīlu, bet manis tur jau kādu laiciņu nav.

Esmu lutináta ar ciemiņiem.Cik patīkami, ka tevi grib satikt! .....un pie šiem kadriņiem es varētu ierasties jebkurā diennakts laikā!