Mēģinājums tiltot*

Pacilāju vecos ierakstus. Pēdējais 2014. gadā. Nekas būtiski laikam jau manās interesēs nav mainījies. Cik noprotu, oho ārēs ir gana daudz ļaužu, kas arī interesējas par literatūru. Padalīšos ar iespaidiem par vienu no pēdējā laikā lasītajām grāmatām.

Mālinas Pēšsones Džolioto romāns “Plūstošās smiltis”. Par masu slepkavību skolā? Par tiesas procesu? Jā un nē. Tur intriga. Par astoņpadsmitgadīgas meitenes mīlestību – plūstošajām smiltīm? Lielākoties. (Lasot padomāju par šūmēšanos ap Kristīni kā latviešu sieviešu saprāta ietekmētāju, vainojot nezin kādos tur grēkos “depresīvo” Blaumani. Raksturs ar glābējsindromu ir dzīvojis, dzīvo un attīstās jebkurā telpā pirms un pēc Blaumaņa.) Par ko vēl? Par sabiedrību. Šodienu. Par bagātajiem un ne tik bagātajiem. (“Viņš bija tik bagāts, ka tā bija viņa nacionālā piederība.”) Par nodokļiem. Par imigrantiem. (“Otru roku es turēju kabatā ar asaru gāzes baloniņu un visiem spēkiem centos pati sev iestāstīt, ka baidīties it nemaz nav rasistiski.”) Par feminismu. Par demokrātiju. (“..ir robeža tam, cik liela var būt nevienlīdzība sabiedrībā, lai tā joprojām būtu stabila demokrātija.”) Par politkorektuma nekorektumu. Tas viss ir izklāstīts cietumā laiku pavadošās astoņpadsmitgadnieces skatījumā – kā vairāk vai mazāk trāpīgs vērojums, tīniski asi uztverts, neanalizēts.
Situācija ir prātam neaptverama, tālab ievelk līdzpārdzīvojumā.
Plūstošās smiltis. Iz preses. “Patiesībā plūstošajās smiltīs cilvēki nenoslīkst, bet gan tajās peld, jo mēs neesam pietiekami blīvi, lai noslīktu smilšu, mālu un jūras ūdens maisījumā.
Pat, ja jūs smiltīs griežaties, ko parasti neiesaka darīt, tad, visticamāk, iestigsiet tikai līdz viduklim.

Visbiežāk cilvēki plūstošajās smiltīs aiziet bojā no dehidrācijas un tādēļ, ka nav laicīgi uzieti. (Maja neaiziet bojā, taču “laicīgi uzieta” ne vien netiek, bet, otrādi, tiek mudināta peldēt vēl un vēl. Eh, šie priekšstati par bagātību un mīlestību! )
Tajā brīdī, ja būsiet pietiekami pacietīgi un ļausiet plūstošajām smiltīm nosēsties, varēsiet sākt no tām peldēt ārā.”

Uz šo romānu zināmā mērā var attiecināt Matīsa Kaudzītes teikto: “Dzīve negrozās vis pēc rakstiem, bet rakstiem jāgrozās pēc dzīves.” Grozās. Un ne jau notikuma dēļ.

*no vārda "tilts"