Kaut nekad nepietrūktu saules staru Tā viļņošanās nekad nebeigsies. Bet, kad tu ieraugi savu dāvāto prieku cita cilvēka acīs, tad it kā saules stars noglāstītu viļnojošos jūru un jūra šo te saules stara atspulgu atstarotu atpakaļ. Un kad tu ieraugi atdotā augļus, nav svarīgi vai tā ir uzdāvinātā manta, vai smaids vai labs vārds...kad tu sajūti otra labsajūtu, tad arī ir tas aizkustinošais brīdis-saules stars atstarojās atpakaļ un šķiet-viss mirdz, viss ir piepildīts. Novēlot daļu no sevis kādam par labu, piepildot kāda sapni, iedodot nepieciešamo, uzmundrinot, apķerot...tas ir tas maģiskais saules stars, tā gaisma, kas trāpa viļņainajā un nemierīgajā jūrā. Un tā skatoties no malas šķiet, ka jūra zaigo mirdzumā. Un tad, kad viņa tā mirdz - elpa aizraujās.... tik skaisti, tik patiesi.... Tā viļlņošanās jau nekad nebeigsies. Kaut nekad neaptrūktos saules staru... |
