|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Mareks, 25-08-2018 21:14 |
|
29 |
Cik ļoti
.es
Tevi
Kaut kā vienmēr pietrūkst, lai pateiktu, cik ļoti….es…tevi…
Nē, ne ta kā pietrūkst, bet…
Tomēr gribas, lai Tu zini..ka…
It kā tie trīs vārdi, bet viņos nekādi neietilpst tās sajūtas, kuras es pret Tevi…
Nu Tu taču jūti tāpat…varbūt nevajag apzīmēt? Varbūt vispār mazāk vajag kaut ko apzīmēt? Lai paliek tas noslēpums, lai ir tas mūžīgais neatrisinājums… Kad sajūtas sāk ietērpt vārdos tās paliek stīvas. Bet, kad tās paliek neietērptas, tās var dejot! Lai gan…tomēr gribas, lai Tu zini, ka…
Mēs toreiz sēdējām pie jūras un prāts bija tukšs no domām vien TUVUMS un ar to pietika. Un nekā nevajadzēja ne apliecinājumus, ne solījumus, ne vēl kaut ko… Mēs neko neplānojām, neko necerējām… Tāds mīklains un neizskaidrojams magnētisms - man velk pie Tevis un Tev pie manis un pa vidu tā plašā dziļā sajūta, ka neko citu…
Laikam pilnai laimei tik maz vajag? Tik maz, ka faktiski neko? Vien to blakus būšanu, to dziļo sajūtu - cik labi, ka Tu esi un tepat, pavisam tuvu…
Tik daudziem tādi šķēršļi jāpārvar, tik daudzi ir tālu viens no otra un tik ļoti alkst būt tuvumā. Un mēs esam tepat…Tāpat kā toreiz pie jūras, kur viļņojošais plašums visapkārt un mēs divi vien, nekā cita nevajadzēja. Un varbūt arī nevajag?
Lai paliek vārdi, tie vienmēr kaut kā ierobežo…un ja pārāk bieži teikti, tie paliek kā pieradums…varbūt kaut kad …bet labāk ir just nevis par to runāt.
Tik tuva Tu man esi un tik ļoti… es Tevi… |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
