Pastaiga

Un šovakar es eju pastaigāties. Uz visu nakti.

Apstāties pie Tava loga un skatīties. Uz visu nakti.

Visticamāk nekas nebūs redzams. Gaismu Tu jau būsi izslēgusi. Uz visu nakti.

Un ne jau lūrēt vai novērot kādu es esmu gājis un nācis. Uz visu nakti.

Vienkārši pastaigājos. Uz visu nakti.

Vietai nav nozīmes. Ne pilsētai, ne ceļam vai ielai. Vienkārši pastaigājos. Uz visu nakti.

Laikam nav nozīmes. Ne minūtei, ne stundai vai dienai. Vienkārši pastaigājos. Uz visu nakti.

Bet, ja gribi, Tu mani varētu uzaicināt uz tasīti tējas. Uz visu nakti.

Bet, ja vēlies, Tu mani vari uzaicināt uz visu nakti.

Tēja garšos pēc samazgām un sarunas tieksies skriet līdzi vējam. Uz visu nakti.

Bet, kad mēs celsimies no krēsliem vai grīdas – uz gultu jau Tu man neatļausi – nakts jau būs aizgājusi. Uz visu nakti.

Sarunas garšos pēc samazgām un Tu ik pēc desmit minūtēm skriesi pīpēt, bet vasaras naktis vismaz ir īsas. Es tikai aizgāju pastaigāties. Uz visu nakti.

Bet Tu mani pēkšņi ieaicināji, uzaicināji. Uz visu nakti.

Un rīt mēs celsimies neizgulējušies, lai uz nesvinamām svinībām dotos, cīnīdamies ar miegu. Uz visu nakti.

Bet es šovakar patiešām vēlos iet pastaigāties. Uz visu nakti.

Un Tu, ja vēlies, vari kaut negribot mani uzaicināt. Uz visu nakti.

Es patiešām iešu ka pastaigāt, bet teksts tapis, atceroties kādu agrāku pastaigu.