Eils.

Vobšem, salēju atlikušo Lielvārdes Šokolādes eilu ribās (vairs tādu un Ķirbju eilu nepirkšu. Vienīgais lietojamais ir Ķiršu eils no viņiem), un uzrakstīju Gintam sniegā vēstuli. Nē, nevis iečurāju, bet ar slotas kātu ievilku burtus. Vēl pierakstīju arī savu tālruņa sim kartiņas numerāciju, lai viņš zina, kurp jāzvana, ja nu dusmās izdzēsājis mani no sava tālā ruņa kataloga.. Ar skaidru bildi jau nu es nerakstītu. Tad man ir ierobežots saprāts. A zem grādiem izlien īstenīgā esība. Reiz šitā zem grādiem šļūcu pa trepēm. Pašai smiekli nāca :) , jo trepes bija gludas, slidenas, ja nebūtu tik sāpīgi, būtu kā ziemā ar plēvi no kalniņa. Gints gan nesmējās. Toreiz sasitu kāju virs potītes. Pampums un sāpes pieturējās vēl diu mēnešus. Laikam bija baigs hematoms apakšā. Vairs nedzeru tik daudz. Nu tik daudz, kad jāsmejas. Tikai bišķi. Drosmei. Un miegam. Un priekam. Un zāļu tiesai. Un bērēs. Un kāzās. Un bračkas dzimenē. Un mammuča vārdenē. Un izlaidumā. Un jaunajā gadā. Vobšem bišķiņ.

Pēc stundas apreibums no tās 1/3 eila pudeles bij izgājis. Pārdomāju. Aizgāju un nošķūrēju to vēstuli. Nu i nafig! Ja šams piezvanīs un gribēs tikties, tad būs jāiet vannā, jāskuj kājas, jāvelk smukais pupturis un kleita un…. Ai, ārā auksti. Tik divas dienas viena brīva bez neviena! Nu i labāk skatīšos tvplay pilčerveidīgās filmas, vaj uzlikšu uz skaļo Noru tā kas Džonsa un naktskreklā dejošu zem Iļjiča lampiņas galvenākajā istabā! Kauč visu nakti! :) Uzkodīšu grauzdētas vistu kājas un sāļsalmiņus (vot šito es no Ginčas apradinājos), un vicināšu rokas un kustināšu pirkstus, it kā mācētu spēlēt klavieres. Vai arī uzgriezīšu Van Halen uz skaļāko un lēkāšu džinsās ar basām kājām un tēlošu, ka ģitāru spēlēju! A varbūt uz Husīša radīšu ko jaunu. Un kladītē uzšņāpšu jaunas rindas… nu ja mūza būs nākuse. A ja neatnāks, tad klubkrēslā sēdēšu un sienā blenzīšu. Pusnaktī ārā iešu un plika ap māju skriešu :D