Kā onkuls atkal palika bešā... (skumīga pasaka)

Dzīvoja reiz Onkuls - apaļš, omulīgs, labākajos gados un dikti. dikti vientuļš. Vesels gads pagāja sieviešu medībās oho, bet kā tukšā, tā tukšā. Nenovērtēja neviena onkuļa skaisto dvēseli un labo sirdi.

Kādu dienu Onkuls nospļāvās, ielika maku kabatā, iesēdās autobusā un devās uz galvaspilsētu. Viņš zināja, ko meklē un klejojumi pa veikaliem vainagojās ar panākumiem.

Savu piepūšamo draudzenīti Onkuls nosauca par Loru. Lora bija pateicīgs radījums - ēst neprasīja, pretī nerunāja, apmierināja Onkuļa dabiskās dziņas visdažādākajos veidos un nepārmeta, kad Onkulim nesanāca.

Bet kā zināms, cilvēki ātri pierod pie ērtībām, un prasibas uz vietas nestāv... Onkuls izlasīja Pieredzes apmaiņā, ka labas beibes kvalitātes kritēriji ir minets un kotletes... "Ar to pirmo tā kā būtu viss kārtībā, bet kur kotletes?" - Onkuls pajautāja Lorai. Piepūšamā draudzenīte tikai lūkojās viņā ar savām allaž izbrīnītajām acīm. "Labs ir, jāiemāca viņai cept kotletes", nosprieda Onkuls, iejauca kotlešu mīklu un uzstutēja draudzeni blakus plītij, lai noskatās kā tā lieta darāma. Pirmā kotlešu panna jau gāja uz beigām, kad pēkšņi atksanēja skaļš blīkšķis. "Bum! ", - Lora iesaucās un izlaida gaisu. Karstā plīts bija pārkarsējusi viņas vārīgo miesu.

Onkuls skumji noraudzījās draudzenītes pārpalikumu driskās uz grīdas, pēc tam atrada tukšu kurpju kasti, ietilpināja tajā viņas mirstīgās atliekas, uzlika kasti uz skapjaugšas, bet pēc tam viņas piemiņai uzlika savu mīļāko dziesmu... : https://www.youtube.com/watch?v=sSpJZIa-V04