Eseja par Tītartēviņu

Agrs rīts.... Meža norā, kuplu asti izplētis, lepni gorās TĪTARTĒVIŅŠ... Aiz viņa samanāmas daudzas jo daudzas čupiņas...... Garām ripo RAUSIS, ieraudzīdams Tītaru, viņš glaimīgi sveicina: "Rīts labs, Tītartēv! Skatos, Tu atkal jaunu pīrādziņu esi uzcepis... Mmmm...cik skaists tas izskatās un kas par formu! " Tītartēviņš apmierināts un kuplo asti vēl vairāk izplešot, bubina: "O, jā...paldies, paldies, Rausi, - kulinārija ir Māksla un Meistars no debesīm nekrīt! " Rausis tikpat glaimīgi kā iepriekš: "Nu tu turpini, Tītartēv, - iepriecini mūs ar jauniem pīrādziņiem un pie sevis sāk dungot: "Pīrādziņ nāc ārā, nāc ārā, nāc ārā...."

Garām cilpo GARAUSIS. izdzirdējis dialogu, vaicā: "A KUR IR TAS PEIRĀGS? ES GRIBU NŪGARŠŪT! " Rausis paŗāda uz vienu no čupiņām, pašu svaigāko. Garausis to paķer, iebāž mutē, bet tad izspļauj un iesaucas: "Tfūūū, BET TAS TOK TEIRAIS SŪDS! " Tītartēviņš, sarkano garo seksti purinot, dusmīgi auro: "Pazūdi, Garausi - tu neko nesaproti no Mākslas! " Garausis noskurinās un aizcilpo...

RAUSIS domā..domā.. bet jau pēc brīža steidzīgi atvadās: "Nu tad atā, Tītartēv, līdz citai reizītei! " Ripo tālāk domīgs un pie sevis prāto: "AK TAD SŪDS TAS BIJA? TFŪ - LABI, KA NEIERIPOJU! " Un pie sevis sāk dungot pašsacerētu dziesmiņu: "Bum-bum-bum... ņe-bum-bum"....

=)