Ja?!“Vai Tev patīk spēles?”-jautāja mazais ķipars. “Vai Tev patīk spēles, kuras var pabeigt, vai kuras nevar pabeigt? Ir spēles, kuras var saglabāt un pēc tam turpināt spēlēt. Un ir, kuras spēlē un nevar saglabāt, kad beidz.” ~ Aizdomājos. Zinu cilvēku, kurš ir tā iegrimis savās virtuālajās dimensijās, ka viņam nemaz vairs nav vajadzīga reālā dzīve. Viņš nezin, kas tā tāda ir. Skumja, kroplīga, neeksistējoša virtualitāte ir viņa pasaule. Cilvēkus, ar kuriem sarunājas, vairās satikt dzīvē. Tikai ekrāns un taustiņi. Neko citu vairs nevajag. Mākslīgais intelekts. Sims kaut kāds… ~ “Vai man patīk spēles? Jā. Tās, kuras var pabeigt. Lai sāktu citas.”-es atbildēju, izslēdzu datoru un aizgāju izcept āboļkūku. ~ Pēc mirkļa, ķipars teica:”Jebkura dzīve ir īsta.” Es iebildu, ka virtuālā dzīve nekad nebūs īsta. Lai kā mums to gribētos, virtualitāte nekļūs par īstenību. Pēc 5 minūšu klusuma, ķipars: “Bet varbūt tā ir īstā! ” Varbūt. Varbūt tiešām tā kādam ir īstā dzīve :) ~ “Ko Tu teiktu, ja Tev būtu 900?”- ķipars saka. “O! Tas būtu super! :)” “Nē, Tu tā neteiktu! ” “Kā tad es teiktu?” “Tu teiktu-man ir simtiem…! :)” “Nu redz-Tavā iedomātajā virtualitātē es teiktu-man ir simtiem. Bet realitātē es saku-Super! ” :) |
