TUKŠUMS.

Negribu es vairs runāt ne par politiku, ne par ko, kas piesārņo cilvēku sirdis... Gribu runāt par skaisto.., bet ar ko lai sāk...
Arī troļot un taisīt sociālos experimentus vairs negribu... priekš kam?! Mēs taču visi esam cilvēki-viens tāds otrs savādāks, kas vienam ir vērtigs, tas otram bezvērtīgs. Ar to mēs arī atšķiramies un padarām pasauli skaistāku un daudzveidīgāku.Tās taču ir mūsu mājas un mums uz visiem ir tikai viena saule un dzīvība.
Ak šis vārds dzīvība.., cik vienu brīdi tas var būt salds un pēc mirkļa jau rūgts...
Cik vienu brīdi es varu būt dusmīgs uz vienalga ko un jau pēc mirkļa man birst asaras.
Dzīvība-kas Tu tāda esi?! Kāpēc tu tā dari? Ko Tu no manis gribi? Es Tev atdošu visu kas man ir-ŅEM ES TEVI ĻOTI LŪDZU.., tikai iedod manai dvēselei mieru un varbūt drusciņ prieka eļļu...
Kāpēc tu dari sāpes, kāpēc tu liec noliekties tavā priekšā un pēc mirkļa jau liec dejot un dziedāt dziesmas... KĀPĒC?! Kas Tu esi? Atbildi man lūdzu. Neliec man lūdzu minēt, šaubīties un maldīties.
Uh.., Gribēju ar Tevi parunāt par skaisto.., un velns parāvis-NEKAS MAN VAIRS NESANĀK-absolūti nekas... Piedod mani lūdzu-es tevi vairs nekad netraucēšu.., lai skaistais paliek skaistajiem. Katram sava alga un tā ir mana - TUKŠUMS.
Un es neiešu ne uzkādu grēksūdzi, jo man riebjas, ka mācītājs tikai māj ar galvu, kopē žēlastības sejas izteiksmi un tēlo "slimu govi pie aptiekas"
Man ir noriebusies liekulība līdz kaklam.. Es gribu runāt no sirds uz sirdi, bet ja otras tādas nav, tad arī manis nav.