Mazs stāstiņš par sniegavīru.

Es ilgi te neuzkavēšos un pie pirmās izdevības došos tālāk Visumā.Visumā ir noteikti vēl daudzas interesantas vietas, kur ir pavisam citas vērtības.Šajā pasaulē man daudz stāstīja par Dievu par Jēzu, par Budu un Allahu, par raganām un velnu.. Šī pasaule ļoti gribēja lai es noticu vismaz kādam un es arī mēģināju tikai nezinu vai man sanāca vai nē.Tad man pastāstīja par naudu ar kuru var nopirkt visas šīs pasaules bagātības un es sāku mēģināt pelnīt to, bet es nezinu vai man tas sanāca vai nē.Pēc tam šī pasaule gribēja mani padarīt par parādnieku, lai es kalpotu naudai.Viņa gribēja piespiest mani strādāt, jo tā dara visi.Es gāju un strādāju, bet man nepatika ražot laicīgas lietas.Un tad es atcerējos par Mūžību no kuras es kādreiz nejauši ieskrēju šajā pasaulē uz pavisam īsu brīdi un atcerējos, ka vienīgā vērtība ko es varu no šīs pasaules paņemt sev līdz ir mīlestība un prieks.Man piedāvāja vēl ticību par baltu velti, bet tad es padomāju, ka labāk lai tā paliek tiem, kas nekam netic, jo es tāpat ticu visam.Pavisam drīz-iespējams jau rīt es došos tālāk un neviens un nekad mani vairs šajā pasaulē vairs neredzēs.Pasaule paliks savā ikdienas ritumā, sagaidīs atkal jaunus ciemiņus un izvadīs tos ārā.Daudzi gribēs palikt šajā pasaulē mūžīgi un centīsies nedomāt par Lielo mūžību, līdz kamēr atmodīsies...Visas savas bagātības viņi būs sakrājuši te un viņiem būs ļoti žēl no tās šķirties un kad būs jāiet prom, tad nebūs nekas ko paņemt līdzi mūžībā... Arī viņus te aizmirsis...

Šis stāsts ir par neko.., vienkārši es pamodos un atcerējos, kāpēc es atnācu uz šo pasauli un arī tas pāries un to aizmirsīs.
Rīt, ja nenokusīs sniegs, tad sava prieka pēc es iešu uzcelt sniegavīru, ari viņš nokusīs.., bet varbūt tādā veidā es nopelnīšu mazliet prieka gan sev gan citiem ko paņemt sev līdz..

(Pamēģināju īsu stāstiņu performanci uzrakstīt..., bez plāna, bez nekā īpaša.., vnk.pašsajūtai.)