Par vergiem un babajiem TE un TUR

Interesantas lietas šodien uzzināju PA. Tēma dzēsta, bet ideja aptuveni šāda: kāds UK dzīvojošs vīrietis vēlas iepazīties ar sievieti, kura varētu doties viņam līdzi uz dzīvi Mančesterā. Kur un kā, un kādu sievieti, nav svarīgi. Diskusija, kā parasti, pilnībā novirzījās no tēmas un aizgāja pa pieskari vai pat galīgi perpendikulāri.

Dāmas aizrāvās daiļrunībā par to, kādu redz (pareizāk sakot, iedomājas) autora dzīvi svešumā, - pats par sevi saprotams, visdrūmākajās krāsās.

Viena no pērlēm "...gulēt uz grīdas un tad 6:00 celties lai skrietu uz savu 16h verga darbu rūpnīcā..."

Kādai citai vīzija par to, ka autors ik rītu stāv tumšā koridorā rindā uz WC, lai sēdētu uz viena poda ar babajiem, bet vakaros klīst pa Mančesteras imigrantu rajoniem... (ak, tu, tētīt! )

Vēl kāda laipni atgādina par aziātu sievietem, kas to vien darot kā gaida uz latviešu bāleliņiem. Nez, viņa ar kādu no tām būtu runājusi vai vismaz redzējusi?

Jo vairāk kādam liekas, ka ir pasaules naba, jo primitīvāki un smieklīgāki ir viņu postulāti. Nekas nav mainījies mūsu cilvēku domāšanā - tuvredzīga augstprātība un iedomība dominē pāri visam, - ja tu nedomā tā kā ES, tad esi truls un stulbs; ES un tikai ES zinu, ka patiesībā viss TUR notiek, kaut nekad tur neesmu bijis, utt.

Pieļauju, ka kādai no viņām tiešām ir bijusi skarba personīgā pieredze, tomēr tie vispārinājumi un iedomātā savas pieredzes pārnešana uz visiem... mazliet iespārda.

Pati esmu dzīvojusi gan Lielbritānijā, gan Nīderlandē, bet tās dāmu aprakstītās šausmas neesmu pieredzējusi. Lai gan ir bijis, kad strādātas 15 un vairāk stundas diennaktī. Tik nezin kāpēc man par to nemaz nav kauns, zinu, ko nozīmē smags darbs, kad nav laika domāt ne vien par manikīru (augšminētajām kundzēm šajā brīdī jānoģībst), bet kaut par normālām vakariņām.

Ļoti daudziem no tiem, kas aizbrauc, nekas nav nokritis no gaisa. Vecāki nav man atstājuši mantojumā īpašumus. Pieticis prāta hipotekārās eiforijas laikos neņemt kredītu, bet ar savu algu Latvijā mājokli nopelnīt daudzi nespētu pat līdz 100 gadu vecumam raujoties melnās miesās. Kāda no meitenēm, kas jau 8 gadus dzīvo Holandē un strādā kādā dārzniecībā, visu savu līdz šim nopelnīto ir atdevusi savam brālim, lai viņš varētu mācīties un pabeigt augstskolu, un vecākiem, kuri audzina vēl vienu māsu, un dzīvo laukos, kur tikai vienam no viņiem ir darbs ar minimālo algu. Cita pēc pusgada darba aizbrauca mājās, lai uztaisītu remontu dzīvoklī, kurā dzīvo ar mammu un mazo brāli un kur 20 gadus nav bijis nekāda remonta, un ir priecīga, ka varēja atļauties iegādāties arī jaunu ledusskapi un duškabīni un aiziet pie zobārsta. Pirms tam viņa 3 gadus bija strādājusi veikalā par pārdevēju, un augšminētās lietas nevarēja atļauties. Viens pāris jau ir sakrājis naudu dzīvokļa iegādei, tagad pelna iekārtojumam un kāzām, un tad, iespējams (bet tikai iespējams), atgriezīsies Latvijā...

Viņi jums, šeit dzīvojošajiem, neko neprasa, bet nenomaksātos nodokļus atdod ar uzviju, iepludinot šeit TUR nopelnīto naudu.

Nu ko, cienītās! Nicināsim visus pēc kārtas?

Labprāt novēlētu jums, jaukās dāmas, nokāpt no sava viszinošās personas iedomības pjedestāla, un pašām sākt veidot savu dzīvi no nulles, kurā būtu tikai tas, kas pašu rokām un galvu nopelnīts.

Reizēm šķiet, ka visi tie indīgie komentāri vairāk dēļ tā, ka māc skaudība, ka komentētāji paši kaut kādu iemeslu dēļ nevar vai negrib pamēģināt uz savas ādas izjust pasaules elpu un tos "vergu darbus un babaju podus".