Pazudušais dēls

Pieminot mazo I.

Reāls gadījums iz dzīves.

Pirms 10 gadiem kopā ar dēlu devāmies savā pirmajā kopīgajā ārzemju braucienā kruīzā par Baltijas jūru: Tallina - Helsinki - Turku - Stokholma un atpakaļ. Kopā ar mums brauca arī mana draudzene. Dēlam bija 10 gadi. Jau pirms brauciena dēls tika pamatīgi noinstruēts attiecībā uz rīcību gadījumā, ja ļaužu pūlī gadās noklīst:

1. apstājies tur, kur atklājies, ka esam pazuduši, nemēģini klīst apkārt un meklēt, bet pacietīgi gaidi, kad es tevi sameklēšu; ja iespējams, pakāpties kaut kur augstāk, lai varu tevi labāk pamanīt (puika ikreiz saģērbts spilgtas krāsas T-krekliņā);

2. ja manis pārāk ilgi nav, zvani vai gaidi manu zvanu;

3. ja visi šie pasākumi ir bez rezultātiem, meklē vīrieti policista formas tērpā un izklāsti situāciju (puika jau toreiz zināja gan angļu, gan vācu valodas).

Instruktāža vairākkārt tika atkārtota brauciena laikā.

Viss jauki un skaisti, laiks lutināja. 3.dienas rītā ieradāmies Stokholmā, kopā ar vēl kādu 20-30 cilvēku bariņu noskatījāmies karaļa pils sardzes maiņas izrādi, mums tā dikti iepatikās, un mēs visi 3 kopīgi nolēmām pēc 2 stundām atgriezties un noskatīties šo teatralizēto izrādi vēlreiz, pie tam mums pastāstīja, ka tad izrāde būs daudz krāšņāka, ar zirgu un orķestra piedalīšanos. Puika apņēmās to visu iemūžīnāt ar kameras palīdzību. Sacīts, darīts. Paklīdām ap karaļa pils kvartālu, izstaigājām muzejus un devāmies uz izrādi, pa ceļam atkal instruktāža, jo tikām brīdināti, ka uz šo izrādi skatītāju pūlis būs krietni kuplāks.

Bet tas bija maigi teikts. Izspraukties uz priekšējām rindām bija praktiski neiespējami. Tomēr sīcim par katru cenu viss jānofilmē. Nespēju viņam atteikt, tikai nokliedzu pakaļ nelielu izvilkumu no instruktāžas.

Izrāde ir krāšņa un lieliska. Abas ar draudzeni noskatāmies ar patiesu baudu un pēc izrādes gaidam sīci. Nav.

Pūlis gandrīz izklīdis, sīča nav.

Pūlis izklīdis pilnībā, sīča nav!

Pie sevis atzīmēju, ka esmu redzējusi vismaz 10 puišeļus tikpat spilgtos krekliņos kā manējam, bet tas neko nedod. Zvanu. Bet tā ir 1.reize ārzemēs, kad lietoju ZZ priekšapmaksas karti. Un neko nezinu par jokaino un neizprotamo zvanīšanas sistēmu caur kaut kādu tur zvanu centru vai kas nu tur viņiem ir... īsāk sakot - sakaru nav. (un puikam tas pats).

Pamazām mani pārņem panika. Abas ar draudzeni sadalamies un skrienam katra savā virziena ap karaļa pils kvartālu (kur staigājām pirms tam) un meklējam. Nav!

Asaru aizmiglotām acīm skrienu mūsu autobusa virzienā, kas atrodas tā paša kvartāla tuvumā, ar domu, ka viņš varbūt tur... Nav...

Un tad es viņu, asarām noplūdušu un manā virzienā skrienošu, ieraudzīju!

Šis ir viens no neaizmirstamākajiem brīžiem manā dzīvē.

Rezumē: pat pamatīgi noinstruēts, ar telefonu bruņots 10-gadīgs puišelis apjūk, samulst, nobīstās un aizmirst visus priekšnoteikumus! Un tas viss tur, kur pilns ar cilvēkiem...