Ierastā frāze

Pārs nedēļas atpakaļ. Pirmdienas rītā saņēmu telefona zvanu. Jāizpalīdz, ceturtdien jāaiziet uz vienu iestādi pēc dokumentiem. Tur jau sarunāts, kad kāds cits aizies pakaļ un iedos. Piekritu aiziet. Tad kad tur būšu, man jāuzvana, kam jāizpalīdz. Tad tiks tālāk sazvanīts cilvēks, atnāks un iedos man dokumentus. Ceturtdien izejot no darba, iedomājos varbūt jāuzvana, ka dodos. Ai, ko zvanīšu. Gan jau gaida manu zvanu. Tieku līdz iestādei. Zvanu, neatbild. Sāku gaidīt atzvanu. Apsveru pēc cik ilga laika atkal zvanīt. Paiet 15 - 20 minūtes. Urā, atzvana! Dzirdu telefonā priecīgu balsi: "Nu, ko gribēji ?". Tai brīdī gribējās pateikt tā sulīgi "ko gribēju". Tā, ka zemeslode drusku no vārdiem saraujas. Apkārt cilvēki, tādēļ klusi nočukstu: "Es atnācu". Dzirdu telefonā: "Āāāaaaaaaaaaaaa pareizi! Tūlīt pazvanīšu, ka esi atnākusi". Tālāk jau viss noritēja ātri. Pārs minūšu laikā viss tika nokārtots.