FILMAS BILDES SPĒLES APSVEIKUMI ČATS REKLĀMA oHo.lv VIP
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
Paula6 dienasgrāmata
 Sestdiena 30-04-2016 21:40 6  69

Dzīvi mīlot...

...un tomēr labprātīgi aiziet no šīs dzīves. Viens savā dullumā, cits prāta apjukumā, cits apzināti pieņem šādu lēmumu. Kas liek to darīt? Vai dzīves smagums, bezizeja, bēdas, acumirkļa rīcība? Pēdējā laikā dzirdu arvien biežāk vārdus un domas par nāvi. Agrāk vienu otru reizi piedomājām par šiem vārdiem, kad dzirdējām ka kāds ir beidzis savu dzīvi pašnāvībā un tad sarunās ar draugiem ilgi strīdējāmies - tas cilvēks ir bijis tik garā vājš vai stiprs? Domas dalījās un katrs aizstāvēja savu domu, bet tad mēs bijām jauni un drīz vien tas viss aizmirsās.
Tagad to atcerējos, lasot un klausoties simpātiska vīrieša Viestura teikto, ka vēlas pamest šo pasauli, bet tā, lai nevienam nav sāpīgi un problemātiski, jo realitāte piespiež šādi rīkoties. Tā ir apzināta rīcība un, ņemot vērā situāciju, dāļēji jau piekrītu viņam, jo...iedomājos, vai es spētu vienkārši dzīvot tikai eksistējot? Droši vien ka nē, bet cik smags ir tāds lēmums, to zinu gan. Būt ieslēgtam četrās sienās nesajūtot apkārt dzīvi, tas ir smagi, kad zini un saproti ka cita ceļa nav, un tāpēc daļa manu domu piekrīt, bet daļa nē.
Un kad tiec ārā no tā būra, tad ir tāds prieks atkal sajust lietus lāses pieskārienu vaigam vai saules siltumu, elpot spirgtu gaisu, redzēt smaidus citu sejās, dzirdēt putnu skaņas, mīlēt, sajust prieku, maigumu pieskaroties otram...vai bez tā varētu dzīvot? Un tikai tad tu spēj pa īstam iemācīties mīlēt dzīvi, sevi, savus tuvākos, kas tev ir apkārt un pavisam nepazīstamus cilvēkus, kuri atbild ar smaidu pretī tavam smaidam, tad arī sajūti šo dzīves garšu...tajā ir daudz prieka, tas tikai ir jāierauga. Bet paskatoties apkārt un redzot vienā otrā sadrūmušā sejā naidu, niknumu un dusmas, gribas teikt...apklusini sevi, apstājies un atver acis, jo ne jau dzīve ir tik nejauka un smaga, bet tikai tu pats. Ne viss ir melns, kā pats to mālē...
Viens otrs ir sašutis, kāpēc Latvijā nav atļauta eitanāzija un Viesturam ir jābrauc uz Šveici un kas tie ir par cilvēkiem, kuri viņam ir ziedojuši naudu. Bet vai Latvijā eitanāziju vajag? mūsu sabiedrība vēl nav līdz tam izaugusi un nav gatava...un tuvākajā laikā arī nebūs.
Tādas domas šodienas saulainajā laikā nāca prātā...
Kāzuss... Pāri jūrām, pāri laikiem...
Komentāri
Luusila: Tam cilvēkam, kas spēj sajust saules siltumu un lietus lāses jaukumu, nav pamata plānot savu nāvi.
Tam, kas nav izjutis bezspēcību un bezcerību, arvien jo pieaugošas sāpes (kuras varot noņemt, kā mediķi saka, tikai nezin kāpēc tik daudzi vēžinieki ir spiesti mocīties), tam nav jāspriež par to, ka (C)"ne jau dzīve ir tik nejauka un smaga, bet tikai tu pats. Ne viss ir melns, kā pats to mālē..."

Es esmu kopusi dažus vēžiniekus, un es esmu par eitanāziju. Kad cilvēks cieš nenormālas sāpes, viņam neko nenozīmē smaidi citu sejās un putnu skaņas. Viņam ir paša smagā cīņa, kurā uzvarēt nav lemts.
#1
2016-04-30 22:22
Paula6: Diez vai kāds dzīvi mīlošs cilvēks plānos savu nāvi. Arī Viesturs, cik zinu no dakteriem, ir izmēģinājis visus līdzekļus cīņā ar slimību, bet pieņēma savu lēmumu. Daļēji atbalstu eitanāziju tāpēc, ka to var piemērot Latvijā izņēmuma gadījumā (likuma nav un nezin kad varētu būt). Mūsu sabiedrībā jau tāpat ir daudz cilvēku, kuri neapmierināti ar savu dzīvi, kuri neseko savai veselībai un nevēlas kaut ko paši darīt savā labā, vaino tikai citus, nevis paši sevi..viss ir slikts un viss ir melns...te nav runa par smagi slimajiem. Tie cīnās cik var, bet tas, kurš ir atgriezies dzīvē, tas gan sajūt dzīves krāsas, putnu balsis u.tt.
#2
2016-04-30 22:54
esmu: Nu gan..varbūt labāk mazliet padomāt par to cik cilvēkiem ir iespējas sekot līdzi savai veselībai..izmeklēties,apmeklēt speciālistus un galu galā iegādāties medikamentus..kuri pie tam ksut ko ārstē,bet kaut kam kaitē ..Cik ilgi ir jāgaida rindā pie ārsta..cik tas maksā..vai visi to tā var stļauties..un tai pat laikā tieši tie kam varbūt tā dzīve ne tik salda vismazāk visu melnu mālē,bet drīzāk otrādi.
#3
2016-04-30 23:33
Paula6: Jā, tur jau ir tā lieta, ka melnu mālē tie, kam dzīvē būtu mazāk par ko sūdzēties. Par to pārliecinājos pašai esot slimnīcā, tāpēc par to aizdomājos. Cilvēkiem patiešām vajadzētu vairāk padomāt par savu veselību, īpaši bērnu veselību, jo ir jau nopietnas problēmas un vecākiem ir jāiet ar bērniem sportot, nevis ļaut sēdēt pie datora vai telefona, lai turpmāk būtu mazāk problēmu. Priecē tas, ka cilvēki sāk vairāk domāt un sāk biežāk uzmeklēt ārstus speciālistus..kā tas notiek un zālēm, tas ir cits jautājums. Skumjāk ir, ka par veselību cilvēki sāk piedomāt tikai tad, kad sākas kādas problēmas.
#5
2016-05-01 22:13
Zinaida_Zoss: Siituācijas ir daudz uun dažādas.. Ne mēs soģi, ne tiesātāji.. Taaa nu. ir sanaacis, ka pedejoo pusgadu sstradaju meedicinas iizmeklejumu viietaa, kur pārsvaraā naāk veci un arii jauuni,bet , pārsvarā - slimi cilveeki.. viena liela dalja, kas ir negatiivie iideetaaji( droši vien arī slinki uz fizziskām aktivitātēm) - bet citi ljooti sakariigi, kuriem ari ir noticis kas nu katram.. -- un te nu mees nevaram visus mmest paar vienu kaartii..citam pietruukkst speeks un gribaa ciiniiitiees, citam varbuut arii neepietiek ne tas, ne arii liidzeklji.. Citam ir radinieki, kas paliiidz un ruueejas, citam - nee .. Mann ir pazinjja kundziite gados, parcietusi uz. sevi vairakus eksperimeentus ar muugurkaula operaacijaaam ... - kustasun ciiinas, tik pa laikam saka, ka nessaprot par ko vinjai jaacieš tadas milziigas saapes- jo neviens pretsapju liidzeklis vairs neliidz ( un kaulu saapes ir briessmigas!!!) uzzinajusi par eitanaziju - sacija, ka,, ja vinjaai bbuutu izveelee - tad arii. TO izveeleetos...
#4
2016-05-01 09:26
Paula6: Ne es, ne kāds cits otram neesam soģi. Manas pārdomas bija tikai par to, ka tie, kuri cieš sāpes, cīnās un dara visu lai pārvarētu slimību un tās sekas. Ir cilvēki, fiziski veseli, kuri pie mazākām problēmām un sāpēm pieprasa no ārstiem brīnumus un ja ārstam to nav iespējams izdarīt, tad viss un visi ir slikti, tikai ne pats...visi citi ir vainīgi, arī veselību ārstam ir jāiedod. To piedzīvoju, kad nokļuvu slimnīcā pēc nopietnas sporta traumas un vajadzēja ilgāk ārstēties un pārsteidza tas, ka redzēju arī jaunus cilvēkus ar ļoti nopietnām problēmām, kuri dzīvē ar fiziskajām aktivitātēm bija uz ļoti lielu JŪS. Piekrītu par eitanāziju smagi un nedziedināmi slimajiem, bet tikai pēc pašu vēlēšanās...diemžēl psihologi to neatbalsta un nav arī likuma.
#6
2016-05-01 22:26
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.