Gultā ar ienaidnieku

Hola!

Un šovakar parunāsim par ienaidniekiem. Ziniet – šķiet, katram vīram pienāk tādas dienas vismaz reizi viņa mūžā, par kurām klasiķis teicis, ka „Gaiļu laiks” tad vairs nav tālu. Un nenoliedzami – es Gailes projektētajā mājiņā neatteiktos padzīvot, ja vien pēc tam nekļūstu par Gaļinu Blankas kundzi smukā četrkantainā kartona kastītē un alumīnija follijas uzvalciņā tērpts.

Te nu jāsaka – arī man laikam tas laiks, kad televīzijā plaši pārstāvētās sarkanmelnās ripiņas vairs/vēl nepalīdz, vairs/vēl nav tālu. Nē, pagaidām zārku vēl neesmu tāpēc sācis meklēt. Jaunu tualetes podu un tualetes telpas durvis gan ieviesu – lai ar strūklu pa taisno no gultas var trāpīt.

Bet stāsts arī ne par to. Kas tad īsti ir mūsu galvenais ienaidnieks? Lasītāji vecuma kategorijās U5 un 80+ vienā balsī šobrīd teiks „Slapji autiņi/gultasveļa” un ziniet – es viņiem drusku piekrītu. Nekas patīkams tas nav. Īpaši, ja slapjumu izlīdama radīja zupa, kurā peldējās tavas pēdējās trīs vai vēl mazāk frikadeles. Vēl nepatīkamāk par to var būt tikai tad, ja tā zupas pile ir izlijusi nevis uz/ap/pie autiņiem/gultasveļas, bet gan pa taisno sausajā lauku atejā. Kolorītās detaļās neiedziļināšos, ja nu kāds tagad ēd. Tiem, kas šobrīd šo ainu tomēr cenšas vizualizēt, piebildīšu – tas tur, kreisajā tālākajā stūrī tiešām ir sazin kādēļ nopuvis un tagad mazliet sapelējis cilvēka kreisās kājas īkšķa nags. Kāja tā ap 42. izmēru, ja kas.

Bet es jau atkal novirzos no tēmas par ienaidniekiem. Tad nu sākam patieso stāstu un ar to arī beidzam. Šonakt pamodos no tā, ka uroģenitālajā apvidū bija iemetusies sasodīti auksta sajūta. Ar bailēm jau vēru acis vaļā, baidīdamies, ka beidzot ir piepildījies tas, no kā es jau tik ilgi un bailīgi esmu baidījies un biedējošās sarkanmelnās ripiņas turpmāk derēs tikai padsmitgadīgu puisīšu biedēšanai. Bet nē, tumsā gan nācās grūti to izdarīt, bet secināju, ka slapjums, kurā esmu iegūlies, nemaz nenāk no manis. Un nesmaržo un negaršo arī pēc manis. Cilvēku ar vājākiem nerviem interesēs neiedziļināšos detaļās par to, kā notika garšas un smaržas noteikšana.

Tad nu sekojošais ir oficiāls paziņojums – Lāsmu, kura šonakt manu mīļāko pidžamu un gultasveļas komplektu, ko saņēmu dāvanā uz sākumskolas izlaidumu, saķēzīja ar sarkanu substanci, kas tautā pazīstama ar dažādiem epitetiem, bet organismā nodarbojas ar visu svarīgāko vielu transportu, domāju, ka visi saprata, kas tā tāda ir, ar šo pasludinu par savu ienaidnieku. Nr.1., nr.2. pozīcija pagaidām paliek brīva, kandidāti aicināti pieteikties. Lāsma – lai tu te vairs nerādītos!

Un tagad, ņemot vērā, ka savus ierakstus šeit esmu radis pabeigt ar jautājumu, jautājums – ja nu Lāsma tomēr vēl parādītos – ko būs man ar viņu darīt?