Pašapziņa "dzimst" no pozitīva pašvērtējuma.

Tā rodas no zināšanām, proti, pareizāk būtu uzsvērt, ka pašapziņa bērnos nerodas no vecāku atgādinājumiem, mudinājumiem un uzslavām, bet no viņu pašu sasniegumiem lielās un mazās lietās.Vecāki vēlas ieaudzināt bērnos pārliecību par to, ka viss ir paveicams, ka varonīgi jāķeras pie jauniem izaicinājumiem un vienmēr jātic sev pašam. Lai gan katrs bērns ir atšķirīgs, tomēr ir kādi pavedieni, kuriem sekojot, vecāki var ieaudzināt savos bērnos pašapziņu.Tātad, jāatceras, ka ne jau nemitīgā slavēšana vairos bērnā pašapziņu.

Uzslavām īsta vērtība ir tikai tad, ja tās patiešām attiecas uz kādiem īpašiem pūliņiem vai kaut kā jauna apgūšanu. Kad tavs bērns kaut ko sasniedzis – vai nu pirmo reizi pats iztīrījis zobus vai iemācījies braukt ar divriteni, viņš ir ieguvis priekšstatu par sevi kā varošu un spējīgu, un tieši šī apziņa baro pašapziņu. Veselīga pašapziņa ir bērna bruņas pret pasaules izaicinājumiem. Bērni, kas ir pārliecināti par sevi, vieglāk atrisina konfliktus un spēcīgāk pretojas negatīvam spiedienam. Viņi biežāk smaida un bauda dzīvi. Tādi bērni ir reālisti un lielākoties arī optimisti.

Savukārt bērniem ar zemu pašnovērtējumu izaicinājumi rada trauksmi un nemieru. Tie, kas ir sliktās domās par sevi, smagi nopūlēsies, risinot problēmas. Ja bērni pārāk nododas paškritiskām domām ("es neesmu labs", "es neko nespēju izdarīt pareizi"), viņi viegli var kļūt pasīvi, nomākti un noslēgušies sevī. Tad, sastopoties ar jaunu izaicinājumu, atbilde, visticamāk, būs "es nevaru". Vecākiem ir izšķirošā loma bērna veselīgas pašcieņas veidošanā. Tieši tas ir vissvarīgākais, jo tikai bērns ar augstu pašcieņu un pārliecību spēj sasniegt labus panākumus mācībās vai sportā.

Pašcieņas formulējums. Tā ir savu izjūtu un personiskās pārliecības kopums jeb mūsu "pašuztvere". Bērna motivācija, attieksme un uzvedība ir atkarīga no tā, par ko viņš sevi uzskata; tas ietekmē bērna iekšējo emocionālo sakārtotību.Pašcieņas modeļi rodas jau agrā bērnībā. Kad bērns iemācās pāršķirt grāmatas lapu vai mazulis sper pirmo soli, viņā dzimst doma: "Es to varu!". Katra jauna attīstīta prasme un pagrieziena punkts bērna dzīvē ļauj viņam piedzīvot sasnieguma sajūtu, kas ceļ pašapziņu un augošo pārliecību. Pašcieņu varētu definēt arī kā izjūtas par savām spējām apvienojumā ar izjūtu, ka bērns ir mīlēts.

Apziņa, ka panākumam seko stabilitāte, rodas ļoti agri. Kad bērns mēģina un krīt, mēģina vēlreiz un atkal krīt un beidzot gūst panākumus, viņā rodas doma par savām spējām. Tad viņam rodas arī priekšstats par attiecībām ar citiem cilvēkiem. Tāpēc vecāku līdzdalība ir galvenais nosacījums pareizas, veselīgas bērna pašapziņas veidošanai.