mīlestība

Vēl jau nav īsts pavasaris,bet tagad ,kad man ir pilna vāze ar tulpēm..tas atkal uzjundīja manī to,kas norakts dziļi..tālu un netiek cilāts ikdienā..Es esmu noilgojusies,izslāpusi pēc īstas mīlestības..pēc tādas mīlestības, kādu es to redzu, bet tādu man var dot tikai vīrietis. Daudz es varu paveikt pati..daudz es varu izdarīt,bet pati iedot sev mīlestību nevaru.

Man visu laiku pa galvu maisījās jautājums vai maz var pastāvēt vīrietis,kurš mīl tāpat kā es ...Var..es tagad zinu. Esdzirdēju kā viens vīrietis stāstīja par savu mīlestību. Viņs teica..es mīlu viņas skaistos garos pirkstus,..viņas zaļās acis..viņas skatienu, reizēs,kad viņai,ko stāstu un reizēs,kad vienkārši viņa skatās manī..viņas garos matus,kuri, katru rītu mani kutina..es mīlu viņas balsi..viņas skaļos smieklus, viņas smaržu, viņas gaitu..to,kā viņa vienmēr dzied līdzi dziesmām,kuras skan mašīnā, tikai tad, kad viņa man jautā KĀPĒC es mīlu TIEŠI VIŅU..es nevaru atbildēt. Es biju pārsteigta, jo man ir tāpat. Viņš neteica,ka mīl viņu, jo viņa ir gudra vai viņa labi gatavo, vai viņa nav nervoza vai viņa patīk viņa draugiem...utt. Lūk tieši tā ir mīlestība,kad nezinu kāpēc es mīlu.