Svētku galds III; GULBIS [no dažādiem avotiem]

Tāpat kā cīruļa, arī gulbja cepetis viduslaiku Eiropā bija tradicionāla augstdzimušu ģimeņu maltīte (sk. 1500. gadā izdoto A Noble Bok of Festes Ryalle and Cokery, A Bok for a Prynces Housholde, ko Britu bibliotēka ir atzinusi par vecāko Anglijā drukāto pavārgrāmatu, — 80 lappusēs izklāstīta augstdzimušo ģimeņu svētku vēsture, sezonālo ēdienu kalendārs un to sastāvdaļu saraksts). Cēlo savvaļas putnu gaļa, kuras garšu tradicionāli uzlaboja drusciņa ingvera, kanēļa vai ķiploka, bez morāliem aizspriedumiem tika pasniegta karaliskajās dinejās. Piemēram, Henrija V kronēšanas svētkos 1413. gadā galdā cēla 31 gulbja cepeti, glīti garnētu ar viņu pašu spalvām! Gulbju kavalkādei Henrija V ballē sekojis brieža, antilopes un delfīna cepetis un plašs zivju, arī nēģu klāsts. Par pēdējiem Henrijs I savulaik esot iesaucies, ka varot tos ēst pat mirdams.

Gulbji ir arī neatņemama Krievijas galma virtuves sastāvdaļa. Sigismunds Gerbšteins divas reizes apmeklēja Maskavijas kņazisti (1517., 1526.). “Galdziņi aizgāja pēc ēdmaņas un atnesa vodku, kuŗu viņi (maskavijieši) vienmēr dzer pusdienu sākumā. Tad atnesa ceptus gulbjus, kurus gaļas dienās [kad nav gavēņa] gandrīz vienmēr pasniedz cienījamiem viesiem kā pirmo ēdienu. Trīs no tiem nolika valdnieka priekšā, viņš tos caurdūra ar nazi, lai izvēlētos, kurš no tiem labākais, un tūdaļ lika tos aiznest. Visi kopā izgājām aiz durvīm. Pie ēdamistabas durvīm stāvēja galds ēdienu sadalīšanai; tur gulbjus sagrieza, liekot katrā bļodā pa četri spārni un četri kāji. Kad mēs sākām ēst ceptos gulbjus, viņi [galdziņi] tos pārlēja ar etiķi, kam pievienota sāls un pipari (to viņi lieto kā mērci vai pārliju ). Tam pašam nolūkam pasniedza rūgušpienu, arī sālītus gurķus, kā arī tādā pašā veidā sagatavotas plūmes. Gulbjus pasniedza ar uzkodām, proti, ar veģu šķēlēm, iegremdētām karstā, kausētā sviestā, un gulbju ķidām vārītām vara katlos ar vārītu liellopu gaļu, arī pīrāgos.” Citā 17. gs. avotā par Maskaviju — “pieņemšanā Valdniekam pasniedza trīs [ceptus] gulbjus, kuros saceptas 12 šaupeles griķu miltu ar 60 olām un to pašu gulbju ķidām..”

Mjā, kā gatavot gulbi cara galdam? Senajās [viduslaiku] receptēs ieteikts fazānu un gulbi nenoplūktu turēt vēsumā pakārtu dienas septiņas. Medni savukārt ierakt tīrā zemē uz kādu diennakti. Tad putnu noplūkt, izķidāt un stundas 12 marinēt. Gulbja marināde: pusotra litra 3 % etiķa, 2 ēdamkarotes sāls, pipari, burkāni, ķiploki, sīpoli, kanēlis, muskatrieksts, lauru lapas, pētersīļa un selerijas sakne; uzvārām, atdzesējam un aplejam sadalītā gulbja gabalus. Ja sāk no agra rīta, tad vakariņās var aicināt viesus. Tālāk vienkārši. Cepešpannā liekam speķa gabalus; iespeķojam gulbi, smaržai pievienojam sīpolus un rupji kapātus burkānus. Pārlejam ar nedaudz eļļas un dažām karotēm kausēta sviesta. Liekam cepties 180° grādu temperatūrā. Ļoti svarīgs padoms — dārzeņus no marinādes nedrīkst likt cepešpannā. Tikai svaigus! Kad cepetis gatavs, pārlejam ar krējumu un pārkaisām rīvmaizi.