Prazdņik, odnako...

Nu ko.. sēdu. Ar pusaci glūnu vienu senu, es pat, sacītu, senīlu, jo režisors taī sinematogrāfā ir M. Formans, bet galvenā lomā – až pats Dž. Nikolsons, A.D. 1975., (uzmini nu, kas tā par filmu?), un cik tad tur vairs da brāļiem Limjēriem? – filmiņu, ar pusaci lasu kabi ne vēl senāku un skandālistiskāku lielā franču humānista R.Merla grāmatu par [iz]dzīvošanu pēc atomkara (atkal jau – uzmini nu, izdota kautkur pēc 1972., izdevniecība, šķiet, Zvaigzne, un aizprāšojos par svētkim kā sugu.

Kam tie svētki iraid vajadzīgi?!

Jā, visupirms jau svētku rīkotājam laikam. Teiksim, bez svētkiem nekādi neiztikt visvisādiem politikāņiem – jo – kā tad bez kārtējā feijerverķa? Da i tirgoņiem bez prazdņika nekādi – kur citādāk nogrūst neejošos, klasiķa vārdiem runājot „dzintara pirdienus un plastmasas mušiņas”?.

Bet ir vēl kāds līmenis. Iekšējais, tā sacīt, lietotāja svētku līmenis. Nu vot gribās uztaisīt prazdņiku kādam savējam, pofig, ar feijerverķi vai bez, bet nezkapēc gribas, lai kādam vēl būtu svētki. Po, ka pašam tādu nav – bet varbūt citam tie tomēr būs?!

Skuju.

Kost un kosīt var jebkurā kalendāra dienā. Tam svētkus nevajag. Da pat tiešām izskatās, ka tā sauktie svētki ir vajadzīgi tikai torgašiem un ceļu policijai.