Itkāsvētki. Analītika.

Decembris ir vieni nebeidzami svētki...

(Hems nemūžam ko tādu nepateiktu – tas ir bodnieka slapjais sapnītis fiskālā gada izbeigumā)

Reče, pavej – manams aizdomājās. Laikam jau lielbodes škandālkastes trokšņu iespaidā. Nu, klusumā, kas rodas mājābraucot, kad radio negribas slēgt iekšā, gluži kā taī vecajā anekdotā par PSKP XXVII kongresu un gludekli.

Visās malās grab tingeltangeļi, bet man nenāk pat smiekls. Un, kamērt neieslēdz skaņu, nenāk i vēmiens.

<<Drīz jau pat Kriss Rea manī sāks izraisīt nevēlamus refleksus barības traktā - ja kautkur steigšus neatskanēs "Road to Hell">>

Āreče, un līdz kamam ese aizdomājās.

Kas tad īsti būtum svētki jebšu prazdņiks?

Nē, ne jau haļavnijs stakans alias rosola komprese iesilušam feisam, bet tā – nu, idejiski vai uz to pusi prātuļojot. Was ist das par gribel-grabel?

Prazdņikam itkā būtu jābūt tad, kad sirdē jebšu dvēslē ir labi. Kad gribas dziedāt un darīt dullības tāpat vien, aiz tīra dzīvotprieka.

Kad ir vienkārši labi no esmes, no būšanas ar ko (vai ar neko) kopā. Kad neko vairāk navajag, kā apziņu, ka esi dzīvs.

[un kautkur lietojams]

Značit, svētkiem iraid kautkas kopīgs ar ļubestību un, nebīšos šī vārda – pat ar seksu.

Kautkādā līmenī var pat likt vienādības zīmi starp iemīlēšanos un svētku sajūtu.

Kautkādā līmenī tā ir cilvēkam būtiski nepieciešama sajūta – svētki. Vai mīlestība. Da kauč vai, sliktākajā gadījumā – tuvība, vienkārša siltuma esme iz blakusbūtnes. Nepieciešamība būt vajadzīgam.

Un tagad paglūnam no otra gala. Man alažīn tā patīk apglūnēt un apprātuļot visu un ko no visām un vēl pusēm.

Značit, man šito svētku utt. būšanu tagad mēģina iepotēt. Pat darba oficiālajos mailos kautkāda figņa gāžas iekšā – i nevar pat atfiltrēt kā spamu. Kur nu vēl translācija vai kāviņutursauc. Un visur citur arīg...

Un es tiešām sajūtos vajadzīgs. Nē, ne jau kā cilvēks, ne jau kā persona – vismaz ne tam zaķim, kas tirgo šokolādes roratslēgas un āmurus. Nē, ne arī tam pusim, kas nīkst pie karstvīna vai kautkā tāda mucas. Es viņiem esmu vajadzīgs kā pircējs, kā rīkle. Viņi alkst manis, kā, atvainojos, dizentēriska pakaļa alkst atbilstoša papīra... Un tikai.

A ja es negribu sajust tāda veida kopību – un, turklāt, ar dajebkurā vīzē svešiem personāžiem/pasaules pasažieriem?

Ja nu ese tomērt gribētu tos svētkus, bet kopā ar tādiem, ar kuriem gribas kopābūt, bet ko patlaban, uz sitiena, nekādi nedabū? Ko tad? Svinēt ar tiem, ko negribu? Nafig?!

Paga, paga!

Un kas tad te sanāk, ja velkam paralēles ar mīlestību?!

Pavej – ja es nu nikā negribu, bet kāds par visām maktēm mani mēģina iesvētkot – kas tad tas ir – mīlestība vai izvarošana? Jebšu te ģeldētu pat jaunvārdiņš – izsvētkot?

Un kas tad ir šī nepārtraukti bezjēdzīgā „svētku džinglu” un citu klišeju trafaretā drillēšana – pofig, Tē-Vēē, rādijumā, internātā (tam, gde debiloFF mnogA) u.c. – ja ne aplam sākot jau atgādināt prostitūciju, un vēl tās nepieņemtākajā versijā, kur bezkaunīga uzmākšanās apvienojas ar prastu diedelēšanu?

Mde.

Laikam iešu mežā vai pie upes un svinēšu laika griežus viens. Pat bez mūzikas, bet ar ugunskuru feijerverķa vietā.

Žēl, ka kaķus nevarēs paņemt līdzi – nesavākšu tās mājābraucējas pa tumsu...

A visu citu rubīšu nafig. Saknē, pat neieslēdzot. Pofig, runā, rāda vai v`el ko piedāvā.

Nu, kā to gludekli PSKP kongresa atraugās.

P.S. Jā - bilde, kā jau bieži, ir no http://www.demotivators.ru. Tur daudz labu bildu un domu, ja pašam neir pie rokas...