Pērkamais mīlnieks

Viņš piedāvājās. Par naudu. Ja jau viņu nenovērtē par velti, tad kaut kā tā latiņa jāceļ, tā teikt, jāuzsit cena. Doma tīri kapitāl(pist)iska, taču viņš nebija rēķinājies, ka var sastapt tādu kā Dzidra, kurai viņš uzrakstīja...

Dzidra jau gadiem siroja pa portālu. Ieņirdza par "otrajām pusēm" un siekalainajiem mīlas meklētājiem. Visbiežāk iekopēja tekstu par to, ka otra puse ir tabletei, jo tādām glupībām vispār nav vērts tērēt laiku un domāt ko asprātīgāku. Viņa jau gadiem ir viena, ar īslaicīgiem izņēmumiem. Krenķis par kādreizējā vīra izdarībām jau sen pārgājis. Phe - kas tur ko pārdzīvot par jākli, kas visas rajona staigules ņēmis priekšā un dzērumā skandālus rīkojis? Slims cilvēks. Un ne jau viņai vienai tāds slimais trāpījies. Pilna pasaule ar tādiem. Un viņus ir jā-iš tāpat kā viņi to dara ar sievietēm. Viņi ir jāņem priekšā pa pilnu programmu!

"beidz salkani šļupstēt un ķeramies pie lietas" Dzidra rakstīja bez pieturzīmēm (neies taču tērēt pirkstu kustības dēļ pērkama staiguļa).

Viņi sarunāja tikties pie viņas, bet par cenu vienojās jau sarakstē. Viņš saprata, ka te par manierēm nav jāiespringst, Dzidra ir tieša, zin, ko grib, un tas visu atvieglo. Viņš klauvēja pie durvīm, jo, cik noprata pēdējās 2ās minūtēs, durvju zvans nedarbojas. Durvis atvērās strauji. Nevarētu teikt, ka viņš bija šokēts, bet tomēr pārsteigums bija jāapvalda - Dzidra viņu sagaidīja (tiesa gan, neizskatījās, ka vārds gaidīt būtu atbilstošs) pilnīgi nesakopta, lai neteiktu nemazgājusies, puķainā halātā ar ieplīsušu padusi. Viņš sekoja Dzidras mugurai, kas devās guļamistabas, jeb pareizāk būtu teikt, migas virzienā.

"Izģērbies un gulies!" Dzidra pavēlēja, notrausdama no gultas kājgaļa dažus auduma izstrādājumus.

Viņš paklausīja. Skaidrs - Dzidra ir priekšniece. Noģērbās, pieņemot apstākļus arī savas drēbes nometa kur pagadās, un, uzliekot uz sejas aicinājuma grimasi, gaidīja. Citām ķermeņa daļām uzlikt grimasi viņam vēl nebija dzīve iemācījusi.

"Bet Tev taču nestāv!" Dzidra sašutusi iekliedzās. "Kas ir, nepatīk kaut kas manī? Bļa! Es taču Tev maksāju, mērgli!" Dzidra nometa savu halātu, atklājot to, ko labāk bija neredzēt. "Nu dari taču kaut ko, lai varu Tevi ... Kroplis! Un tāds vēl naudu prasa?"

Diemžēl, šī priekšspēle tā arī palika bez auglīga rezultāta. Viņam nekas cits neatlika kā lamu pavadītam pamest Dzidras mājokli.

Kāpitāl(pist)iskā ideja pēc notikuma tā arī aprūsēja un ieauga sūnās. Kaut kā nelāgi ap dūšu. Kāpēc sievietes ir tik agresīvas Latvijā???