Ko tu esi darījis, lai tevi kāds mīlētu?

Jūs reiz teicāt - mīliet visus, jo viss tūlīt pāries. Kā saprast to, kas nepāriet?

- Tā ir apziņa, kas ir mūžīga. Spēja apzināties, bez kuras cilvēks nepastāv, tas ir pirmsākums, softs, ko redzēsi nāves brīdī. Taču šis "es" vēlas justies labi, būt mīlēts. Nesen lasīju jauniešiem lekciju, sēdēja meitenes, glāstīja savu viedtālruņu ekrānus, un es viņām vaicāju: "Kā domā, par ko lai zēns tevi mīlētu? Ko tu esi izdarījusi, lai tevi vispār kāds mīlētu?" Tā ir mūsdienu problēma. Visi grib, lai viņus mīl un saprot. Bet ko esi izdarījis, lai tā būtu? Demokrātijā un brīvībā mēs daudz ko pieprasām, bet pieprasījums vienmēr degradē dzīvu būtni. Savukārt došana attīsta. Nāves brīdī tu varēsi paņemt tikai savas apziņas saturu, savu "cieto disku" ar visu, ko esi sanesis. Tāpēc vērtība ir tava cietā diska jeb prāta saturs. Taču katra vēlme, alkatība un pieķeršanās ir akmens dvēseles kaklā. Kur ir tava sirds, tur būsi arī tu. Tāpēc arī tibetieši, jogi mācās, kā atinstalēt pseidovērtības, pseidodomu saturu.

Saka jau, ka ciešanām, sāpēm ir jēga, tās palīdz pievērsties nemateriālās pasaules lietām.

- Mūsdienu institūcijas vēlas kontrolēt, lai cilvēkiem nebūtu ciešanu, tas ir normāli. Bet kāpēc tad visi, kam nomiruši tuvinieki un bērni, nav kļuvuši par apskaidrotiem? Viņi turpinājuši raudāt un izsamist, nodzērušies vai pakārušies. Ciešanas negarantē apskaidrību, tās var tikai uzdot jautājumu - kāpēc? Bet jau tas vien, ka sāc uzdot jautājumus, liecina, ka attīsties.

p.s. visu interviju ar Pēteri Kļavu lasiet žurnāla Sestdiena 7.novembra numurā.