|
|
mieru_tikai_mieru dienasgrāmata
| Trešdiena 24-09-2014 12:08 |
|
38 172 |
pasaciņa par svēršanuReiz sen senos laikos, tik senos, kad vēl pārdošanā nebija nonācis iPhone 6, uz rudenīgās saules sasildīta akmens krustcelēs sēdēja rūķītis. Viņš bija tikpat nelaimīgi pelēks kā akmens, tikpat rūgteni skumīgs kā nodzeltējusī zāle pie kājām un tikai ļoti uzmanīgi ieklausoties varēja dzirdēt, ka rūķīša nopūta ir vismaz divu akmeņu smagumā. Visādi citādi rūķītis pilnībā iekļāvās ainavā. Varbūt tāpēc neviens viņu pat nepamanīja, gāja garām savus ceļus, nepievēršot mazajam radījumam nekādu uzmanību. Ja vien neuzrastos tā ragana... Tāda seksīga, slaidām kājām, kupliem, rudiem matiem un zaļām acīm. Īsti nav skaidrs, kāpēc manā bērnībā raganas izskatījās citādākas, laikam tāpēc, ka tolaik vēl nebija izgudrots Photoshops. Tātad - ugunīgā ragana piegāja pie raudošā rūķīša un saldā, radiodiktores balsī, pajautāja, par ko tad šis tāds noskumis? Rūķītis atkārtoja vienu no savām īpaši smagajām nopūtām, ar roku norausa asaru no kreisās acs, pavisam nedaudz piepacēla labo lūpas kaktiņu un aizsmakušā balstiņā nočukstēja: "Es nezinu, pa kuru ceļu tālāk iet."
Un tā tik tiešām bija nopietna problēma. Jo viens no ceļiem devās uz jūras piekrasti, savukārt otrs - slaidiem līkumiem pazuda mežā. Tātad pilnīgi noteikti galamērķis bija atšķirīgs. Un mazajam rūķītim galva sāpēja no šīs izvēles. Nu, kā gan var izvēlēties, kur viņš gribētu vairāk nonākt - pie jūras vai mežā? Katrā vietā savs labums, un pilnīgi citādāks. Visu to pastāstījis raganai, viņš nopūtās vēlreiz.
Raganai savukārt tā nelikās nekāda dižā problēma. Jo viņai uz sava motocikla aizskriet pa vienu ceļu līdz jūrai un pēc tam atpakaļ pa otru - līdz meža pašam vidum - bija sīkums. Taču rūķītim visu ceļu vajadzēja mērot savām mazajām pēdiņām, burtiski katru centimetru saskaitīt. Varētu pat teikt, ka ceļš uz jūru (vai meža biezokni) varēja izvērsties par tādu kā mūža nozīmes svētceļojumu. Tomēr raganai ļoti gribējās dot kādu padomu un viņa ieteica rūķītim izvērtēt plusus un mīnusus katrā no iespējamajiem galamērķiem. Tad to visu saskaitīt, nosvērt un iet uz to pusi, kurai būs vairāk plusu. Viņa to tā vienkārši pateica un - pazuda nezināmā virzienā.
Bet rūķītis ņēma visu nopietni. Viņš tik tiešām gatavojās svērt. Tomēr vispirms vajadzēja tos plusus atrast, nosaukt, saskaitīt, tāpēc viņš sameklēja vislielāko kļavas lapu meža plusiem un jūras plusus rakstīja ceļmalas smiltīs.
Pēc piecām dienām ragana, nejauši lidojot garām krustcelēm, pamanīja, ka rūķītis tur joprojām sēž. Šobrīd vairs ne tik bēdīgs, bet pilns mokošu pārdomu. "Kas noticis? Kāpēc vēl joprojām neesi ceļā?" - jautāja ragana.
"Sveru," - atskanēja atbilde. "Bet man neizdodas. Nekādi nevaru nosvērt, kas ir svarīgāks (smagāks) - horizonts virs jūras, uz kura skatienam atpūsties, vai meža radītā patvēruma sajūta. Ja zinātu, kas ir smagāks, tad uz to pusi arī ietu..."
Ragana paraustīja plecus, laikam arī viņa nezināja, kas no šīm lietām sver vairāk, un klusējot izgaisa. Rūķītis joprojām sēdēja krustcelēs un vairs nedomāja, pa kuru ceļu iet. Viņš domāja, ar ko nosvērt horizontu. |
grafs_Petrovich: Uzdāviniet tak tam rūķītim vismaz velosipēdu! #1 2014-09-24 12:14
grafs_Petrovich: Ja par horizontu, tad tas ir bīstami. Daukas sindroms. #3 2014-09-24 12:20
mieru_tikai_mieru: mežā arī ir bīstami. Sarkangalvītes sindroms. Kā nosvērt, kas bīstamāks? :) #5 2014-09-24 12:21
neratni_stasti: Ragana arī baigā - ar moci apkārt izskraidījusies, varēja pateikt, ka pa maža otru galu taciņa iziet pie jūras un otrādi - pastaigājoties gar jūras malu, tačā vienā brīdī ievestu mežā. Nu jā, bet, ja rūķis nejautāja, kāpēc lai viņa arī teiktu, kas tur ir? #4 2014-09-24 12:21
mieru_tikai_mieru: man kaut kā tāda sajūta radās, ka rūķis zināja, kas katrā vietā ir, tikai nevarēja izlemt, kas ir krutāks #6 2014-09-24 12:23
Deisa: Kas tad tā par raganu, ja nepasaka konkrēti, pa kuru ceļu iet, ko rūķītim pēcāk nožēlot? Tā jau drīzēk feja, kas liek aizdomāties un pārvērš skumjas pārdomās. :) #7 2014-09-24 12:23
Pārējos 31 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
