Rīt!

Dzīve tevi noliks- kur būt un kam smaidīt,

Tu vari to pieņemt, vai neticamo gaidīt.

Vien aizverot acis atkal būt sapnī,

Ko vēl pirms mirkļa par dzīvi sauci.

Vai tiešām savu laimi izkaisījām vējā,

Kad zem klajas debess to pa traukiem lejām,

Dalot šodienai, naktij un rītam,

Nepadomājot, ka tieši tagad jābūt dzīvam.

Pieņemt šo mirkli, kas tagad rit,

Jo var arī neatnākt, tas „rīt”!

Var aizmirsties laime, mirklis gaist

Un nepateikt tad, kas lieks, kas skaists.

Vari jau gaidīt, kad kāds kaut ko mainīs,

Vari cerēt, ka tev liktenis smaidīs,

Bet bez tevis to rītdienu neizgrozīt,

Ja tu tā, pa īstam pat nedzīvo šodien.

Tu noliec savu dzīvi, lai kam gribi vari smaidīt.

Cik ilgi tā var uz neticamo brīnumu gaidīt.

Un kad apniks mums par dzīvi tikai sapņot,

Apsolam viens otram atkal laimi atdot!