Nr.2

Kristofers izdzēra savu rīta kafiju un atvēra piezīmju blociņu, kurā ierakstīja DĀVANU KASTE, KURĀ IEKŠĀ STĀV ŪDENSGLAZE. Ielika blociņu kabatā un devās ārā.

Ir pagājis krietns laiks, kopš viņš vairs neklejo, meklējot atbildes. Viņš pat ir iegādājis mazu, mansarda tipa dzīvoklīti. Kristoferam tas iepatikās, jo tajā rītos mēdza pa logiem iespraukties nepaklausīgie saules stari un izrotāt sienas ar dažādas formas ēnām. Pirms trīs gadiem viņš nebūtu iedomājies, ka spers tādu soli. Tomēr sastapšanās ar Stellu izmainīja visu.

Kristofers bija atradis darbu kādā mazā grāmatu veikaliņā, kurā tika pārdodas dažādas grāmatas, kuras kādam nebija vajadzīgas, bet citam tās izrādījās atradums. Šis darbs viņam patika, jo varēja novērot cilvēkus, viņiem nepamanot. Kristofers mēdza savā blociņā pierakstīt dažādas grāmatu pircēju atziņas un darbības vai savas tā brīža atklājumus, vai izjūtas. Viņš uzskatīja, ka tādējādi viņš spēs izprast tik ļoti nospiesto jautājumu par dzīves jēgu un nozīmi, kas vajā miljoniem cilvēku.

Kristoferam nepatika ļauties pašplūsmai. Viņš vēlējas izprast ikkatras sīkākās lietas, sajūtas vai rīcības nozīmi cilvēka dzīvē. Reiz viņš bija sācis studēt psiholoģiju, bet ātri vien to pameta, jo uzskatīja, ka psiholoģija slēpjas katra cilvēka redzējumā un izpratnē par lietām nevis neskaitāmās grāmatās, kuras viņam bija jāizstudē.

Naktis bija viņa mīļākais dienas laiks, jo varēja neskaitāmas stundas pavadīt analizējot kādu vārdu. Iepriekšējā nakti viņš bija analizēja vārda MĀJAS nozīmi. –Tātad tā sastāv no sienas, grīdas un griestiem. Es pat varētu teikt, ka mājas ir kā dāvanu kaste. Ārpusē tai ir iesaiņojums, kas rada priekšstatu par cilvēkiem, kuri tajā varētu dzīvot. Precizējot par to materiālo stāvokli vai iztēli radīt kastes ārējo izskatu. Tas, kas slēpjas aiz dāvanu lentēm un papīriem ir cilvēks, kas mīt šajā dāvanu kastē. No otras puses mājas var būt arī kā ūdens glāze. No ārpuses tas ir stikla trauks jeb mājas fasāde, bet iekšpusē esošais ūdens ir cilvēks, kas piepilda glāzi, lai tā varētu pildīt savas funkcijas.

Kristofers pavērās griestos un čukstus izdvesa - Es varu secināt, ka mājas ir apvalks, kuram nepieciešams saturs, lai tas būtu viens vesels. Tās nebūs mājas, ja tajās nebūs kāds, kurš tur dzīvotu. Tā būtu vienkārši ēka, kas žēlīgi uzlūkotu cilvēku, lai viņš tajā ienāktu. Tādēļ es varu teikt, ka ūdens glāze bez ūdens ir tikai trauks, dāvana bez iesaiņojuma ir vienkārši lieta. Tā varētu atrast daudz ne dažādākās lietas, kura bez kuras nevarētu būt tā, kas ir. Kristofers pēc šim pārdomām aizvēra acis un iegrima dziļā miegā.

Tajā naktī viņu mocīja baiss sapnis par dāvanām, kas vientulīgi, gaidīja, kad kāda tās atvērs un par ūdens glāzi, kas izmisīgi grib, lai no tās kāda padzeras. Lai kā arī viņš censtos pateikt tai ēnai, kas izplūdusi tālumā stāvēja, lai atver, lai padzeras! Tā neklausījās, vienkārši nekustīgi stāvēja viņa priekšā, līdz pārvērtās par saules staru, kas bija iespīdējis viņa sejā.