Melnais kaķis, kurš dzīvo manī.

Tā meitene ar ugunīgi sarkanajiem matiem stāvēja vietā, kur pat vispārdrošākais drošsirdis neuzdrošinātos nākt. Viņa bija iestrēguši savos domu dubļos. Stellu pārņēma neviltotas dusmas, kā var dzīvot tajā tracinošajā televīzijas filmā, ko sauc par dzīvi. Viņa savās domās grima arvien dziļāk. Stella ienīda tagadni. Tā viņu iestūma vistumšākajā kaktā un spēlēja spēli uz dzīvību un nāvi. Viņa tik ilgi bija birdinājusi porcelāna asaras, ka vairs nespēja atrast to zaru, kurš ļautu tikt ārā no tiem dubļiem, kas jau gadiem bija krājušās viņas domās. Bet kaut kur tālumā muļķa cerība apspiesti vēlējas dzīvot pasaules gaismā un augt, un būt tikai Stellā.

Negaidīti viņa sajuta, ka gar acīm nozibsnī balta gaisma. Tas izbiedēja. Vai noticis vissliktākais, kas vien var būt? Stella neizbēgami noslīkusi dubļos un redzēt jau to gaismu, par kuru lasījusi zinātniskos žurnālos? Vai viņa jau mirusi, tikai tādēļ, ka uz īsu brīdi pieprasīja spēles pārtraukumu, jo juta, ka zaudē tagadnei? Stella saņēmās un uz brīdi paralizēja savas domas. Viņa ar tādu spēku atvēra acis kā putns, kurš, pirmo reizi lidojot, vēzē savus spārnus tik spēcīgi, lai vējš ar tiem iepazītos. Meitene aptvēra, ka tā bija viņas fotokameras zibspuldze, kura iesitās sejā kā ugunīga bulta. Stella nepamanīja , ka savās domās spaida fotokameras podziņas. Viņa sajuta, kā ķermenī ieplūst rudens lapu dvesma, tā bija Stellas- iekšējā baiļu šalts. Viņa paskatījās uz kameru, uz mežu, jo gribēja iemūžināt kaut ko no rudens, tad paskatījās augšup uz dzērvju kāsi un saprata, ka ir vēls un laiks doties prom no, meža, kurš viņai izstāstīja Stellas dzīves tumšākās vietas. Viņa salika visus foto kameras piederumus somā, paņēma statīvu un devās uz mašīnas pusi. Sieviete gāja pa mežā celiņu, it kā ietu pa šauru ieliņu un viņai sekotu kāds nezināmais. Viņai bija bail paskatīties atpakaļ uz to vietu, kas. nobiedēja prātu un ķermeni. Stella tikai gāja un gāja. Sasniegusi mašīnu, viņa ātri salika mantas mašīnā un iekāpusi sāka braukt mežonīgā ātrumā.

Seja bija bāla un apmulsuma pilna. Stella, tā gribēja nokļūt mājās, tur viņa jutās pasargāta. Jo tuvāk viņa bija mājai, jo vairāk satumsa. Stellas rokas pēkšņi kļuva aukstas, tās iekrampējas mašīnas stūrē pavisam cieši. Tur, tumsas apmetnī, kāds stāvēja. Viņa brauca svešajam arvien tuvāk, un ar katru metra viņu pārņēma dīvaina sajuta, kaut kas tāds, ko nevar izskaidrot pat visgudrākais prāts. Mašīna ripoja tik ātri, ka jau bija sasniegusi svešinieku. Tad notika, kaut kas tāds, ko Stella nekad nebūtu gaidījusi. Viņas kāja izmisīgi tiecās pēc bremzes pedāļa. Mašīna nobremzēja un apstājās pie svešā. Viņa ievilka elpu un nespēja vairs izelpot. Svešinieks negaidīti sakustējās un iznira no tumsas apmetņa. Meitene aizvēra acis. Svešais satvēra durvju rokturi, un Stella vēl dziļāk ievilka elpu krūtīs. Viņa nespēja turēt vairs acis ciet. Stella lēni atvēra acis un pagrieza galvu uz kreiso pusi. Viņa nedaudz izelpoja, un raudzījās vīrietī. Vīrietis pielieca galvu un beidzot saskatīja Stellas seju. Meitene, kā sastingusi, lūkojās uz tumšmataino vīrieti un viņa garo, melno mēteli. Svešinieks pasmaidīja pussmaidu, kuru lieto tad, kad nav vajadzīgi vārdi. No svešinieka mutes izskanēja vārdi, kas nekad vairs netiks aizmirsti:” Kurp jūs dodaties? Ja taisni, vai nevajag ceļa biedru?” Stella nespēja izdvest ne zilbi, viņa lēni piekrītoši pamāja ar galvu. Vīrietis iekāpa mašīnā, un viņi uzsāka ceļu taisni. Mašīnā valdīja klusums. Stella skatījās uz ceļu, vīrietis arī.„ Mani sauc Kristofers, nebaidies, es neesmu noziedznieks, es vienkārši gribu tikt uz priekšu.” Viņa sejā atkal parādījās tas pussmaids, kurš ieplūda viņas ķermenī tik silti un maigi. Stella vairs nejutās tik saspringta un nu jau spēja arī runāt :”Mani sauc Stella un tu arī nebaidies, es arī neesmu noziedzniece, es vienkārši vēlos tikt mājās”. Kristofers skatījās uz tumšo ceļu un izdvesa: „ Mājās, šis vārds manī ir tik sen izdzisis.” Meiteni tas samulsināja. “Kurp tad tu dodies, ja drīkst zināt, skaidrs ir viens, ka uz mājam noteikti nē?” Vīrieša seja kļuva nopietnāka :”Es jau teicu, ka taisni, prom no indīgās dzīves paliekām”, „ Es braucu meklēt to sapni, kuru esmu sapņojis tik daudz reizes un bez kura es vairs nespēju dzīvot.” Stellai viņa vārdi tikās tik pazīstami un tuvi. :” Indīgās dzīves?”, „ Es domāju, ka tikai kaut ko tādu mans prāts spēj izgudrot, bet izradās, ka nē.” Stellas acīs parādījās mirdzums: „ Kristofer, es drīkstu tevi tā saukt?” Kristofers piekrītoši pamāja ar galvu: „Es nekad neesmu sapratusi, kā cilvēki spēj dzīvot vietā, kuru viņi uzskata par labestīgu, saproti?” Kristofers skatījās uz Stellu ar tik dziļu skatienu, viņa to juta un uz brīdi novērsās no ceļa. Svešinieks, kurš vairs nelikās tik svešs, aizvēra acis un teica: „Visi tie, kuri apgalvo, ka pasaule ir labestīga vieta, dzīvo aiz pamatīgi aizslēgtām durvīm.”

Viņa strauji nobremzēja un pagriezās pret Kristoferu: „Kādēļ mēs atslēdzām tās durvis un ļaujam pa tām ienākt visam ļaunajam un sliktajam?” Pār Stellas acīm sāka birst asara. Viņa ieslīga uz brīdi uz brīdi savās domās, līdz pār viņas lūpām nāca vārdi: „ Mēs esam pārāk ziņkārīgi un tādēļ atveram durvis, nezinot sekas. Dzīve ir kā smilšu pulkstenis, tāpēc izbaudi katru graudiņu, kurš ar laiku iekrīt otrā pusē vietā, kas būs labāka par esošo.” Stella nevarēja vairs valdīt asaras un šņukstēja:”Cik nodevīgi ar mums manipulē ziņkāre, un mēs tai pakļaujamies, tik viegli neapzinoties, ka tādā veidā saberžam putekļos savas dzīves smilšu figūriņas. Kristofers paskatījās uz meiteni un teica: „ Mēs visi dzīvojām tajās pašās smiltīs, tikai atšķirība ir tā, ka katrs veido savu figūriņu, bet visā tajā ir viena nelaime”. Meitene slaucīja birstošās asaras: Nelaime?”, un turpināja, „Nelaime ir tajā, ka jaunībā, izejot pa šim durvīm, viss liekas tik pārspīlēti slikts un muļķīgs. Uznāk brīži, ka spēj uz pasauli skatītes tikai ar asarām acīs, un neredzu to, ko redz pieredze- to labo un patieso.” Kristofers smaidīja: „Tieši tā jaunībā visi ūdeņi pie smilšu figūriņām liekas tik tuvi, bet nākot pieredzei un gadiem, slapjums atkāpjas, jo celtnes kļūst lielākas un pamati stingrāki, un ūdens nespēj viegli sagraut būvēto.” Viņas acīs pa seniem laikiem parādījās mirdzums: „ Kā lai būvē, ja ūdens jau sniedzas līdz potītēm?” Atkal vīrietis iegrima domās: „Hmm.. tas nav viegli. Es izvēlējos vieglāko ceļu- bēgt no savām problēmām un likstām.” Stella saprata, kādēļ viņa bija apstādinājusi mašīnu, jo kaut kur zemapziņā juta, ka ir vēl kāds, kurš zaudē tajā pašā spēlē, kurā viņa. „Tavi vārdi mani mazliet izbrīna, jo laimīgs un stiprs cilvēks nestāvētu tumsā un nedotos, kaut kur bez mērķa?” Kristofers pēkšņi sajutās iekšēji nobijies: „ taisnība, bet tavi jautājumi, lika man padomāt un saprast”, „Smieklīgi, bet tu tikko vaicāji man to, ko es sev neuzdrošinājos vaicāt.” Meitenei kļuva vieglāk, viņa pamazām aizmirsa mežu: „Jocīgi, bet es nezinu, kādēļ tevi paņēmu mašīnā un vaicāju pavisam svešam cilvēkam kaut ko tādu?” Viņai bija pārsteigti paši par sevi. „Liktenis vēlējās, lai mēs ieraugām sevi spogulī un maināmies, jo viņš zina, ka mēs to varam”, vīrietis optimistiski sacīja. Stella nesaprata, vai tas ir iespējams, bet viņa jau bija guvusi virsroku spēlei ar tagadni: „Es vairs negribu noslīcināt to, ko esmu cēlusi, un slīkt līdz ar visu. Man vienkārši jābūvē, jādzīvo, lai būvētu māju, kurā valda miers un kurā es esmu laimīga”. Kristofers uzlūkoja meiteni, kuras acis un ugunīgie mati tā kvēloja, un teica : „Tu tikko izvēlējies to otro, pareizo ceļu, un beidzot liki saprast, ko vēlējās man simts reižu redzētais sapnis pateikt.” Meitene ieinteresēti jautāja: „Ko sapnis tev teica?” „To ,ka ir jāapskauj viss sliktais un jāiemīl tas, kas tev ir dots”. Stella iedarbināja auto.

Mašīna vieglītēm traucās uz priekšu un tajā esošajām sirdīm likās, ka šī nakts ir īpaša, jo viņos iemirdzējās tikko piedzimusi zvaigzne. Priekšā mirdzēja liels uzraksts, kurš vēstīja, ka 500m tālāk atrodas hotelis. Kristofers pagriezās pret Stellu un teica: „Apturi mašīnu pie hoteļa, mans taisnais ceļš ir beidzies, beidzot es esmu gatavs atkal dzirdēt vārdu mājas, un atgriezties tajās.” Meitenei nebija, ko piebilst, jo viņa viņu saprata. Abi sasniedza hoteli. Stella apstādināja mašīnu un teica: „Paldies, ka mani taciņai uzlikt ceļu, tagad es varēšu pa to iet daudz vieglāk”. Kristofers izkāpa no mašīnas un atbildēja: Man jāsaka tev paldies, ka uzņēmi savā mašīnā svešinieku un viņam ieslēdzi gaismu, lai varētu saredzēt ceļu”. Viņš lēnā, solī izbaudot, nakti devās uz hoteļa ieejas pusi, bet Viņa skatījās, kā svešinieks pazūd no viņas redzesloka, lai dotos mājās.

Pa Stellas istabas logu ieplūda gaisma, tā viegli noglāstīja meitenei seju. Viņa atvēra acis paskatījās uz baltajiem grieztiem un pasmaidīja. Uzvilka rīta halātu un gāja uz virtuvi. Pagatavoja rīta kafiju, tad paņēma fotoaparātu un pētīja bildes, līdz ieraudzīja fotogrāfiju, kas tapa vakar mežā, kad viņa netīšām bija piespiedusi fotoaparāta pogu un zibspuldze izbiedējusi. Tā bailīgā seja šodien likās tik sveša. Šodien viņa bija laimīga un gatava cīnīties un uzvarēt visus šķēršļus.