Dalīgošanās

Līga nu jau ar nicinājumu vēra vaļā katru viņai sūtīto vēstuli. Nekā jauna, garlaicība. Raksta tik kaut kādas atbiras un daža laba portāla ilgpersona, kas kārtējo reizi nav varējusi savaldīties uz viņas nicinājumu atbildot ar sašutumu.

Portālā viņa savulaik bija ielogojusies meklējot piedzīvojumus savai vārda dienai un vēl pāris nākamajām. Cik kādreiz te bija jautri - interesanti cilvēki, ētiski un estētiski smalki pasniegti piedāvājumi (lai arī tā pati pi-anās vien bija), ar glanci. Un katru gadu varēja dabūt ko citu, ko jaunu. Kas gan noticis ar cilvēkiem, kāpēc viss tā sabojājies? Kādreiz katru gadu varēja izvēlēties citu čali, i foršu, i smuku, a tagad vieni onkuliņi ar plikiem pauriem vien raksta. Jā, gadās, ka uzraksta pa kādam jauneklim - ja profilā ir bilde, tad ne sava, bet, kad atsūta savējo... Tad jau labāk sēdēt vientulībā un paņirgāties par kādu citu, kas dikti sevi pozicionē kā ar dzīvi apmierinātu personu. Līga tač` nav glupa, viņa zin, kā uzvedas ar sevi apmierināts cilvēks, viņa pati tāda IR BIJUSI, tāpēc paņirgāšanās būs īsti vietā. Nu un pirms svētkiem arī neviens precētais, pat neskatoties vai ir daudzmaz ņemams, nerakstīs, jo dzers sievai pie sāna un izteiks nepiedienīgus jokus savām kādreiz Jāņos ražotajām atvasēm par papardes zieda šmakstināšanu.

Bezcerīgā cerībā viņa aizvēra profilu, piegāja pie drēbju skapja, izvilka mežģīņaino krekliņu, kurā ar grūtībām iestutēja savus arvien briestošos apaļumus (kaut kā naba jāpiesedz, kas jau bija izspiedusies gadrīz kā grūtniecei), iestīvējās elastīgajos sarkanajos miņukos, apāva iespaidīgas platformenes, uzkasīja un uzprišināja savu daudzkrāsaino ērkulu, atgūlās uz gultas un uztaisīja pāris selfijus. A ja nu...