Pārdomas par Laulību un tās raksturu- starp zemi un Debesīm! (Ievads)

Kopdzīve starp vīrieti un sievieti ir pazīstama no vissenākajām kultūrvēsturiskām liecībām. Tā atspoguļojas caur mītisko tēlu savstarpējām attiecībām senās leģendās, teikās un stāstos. Tajos kopdzīves attiecības attēlotas gan dievu gan cilvēku starpā un ir kā neatņemama sastāvdaļa. Šis fenomens vienmēr atrodas vai nu centrā vai arī ieņem ļoti nozīmīgu vietu dažādu pasaules tautu kultūru mantojumos. Tas sastopams stāstos par pasaules radīšanu - gan tik dažādajos demiurgu modeļos, gan arī unikālajā Bibliskajā metanaratīvā, bet centrālo „kompozīciju” vienmēr veido attiecības starp dzimumiem un tātad, saprotams, ka arī reproduktivitāti skarošie jautājumi.

19.gadsimta otrajā pusē materiālistiskais pozitīvisms iesakņojās cilvēku prātos un līdz ar to pārdomās par pasauli un esību, un tas nevarēja neietekmēt arī izziņas sfēru par savstarpējām attiecībām. Cilvēki savu izcelsmi centās izskaidrot saistībā ar evolūcijas ķēdi. Saprātīgais „dzīvnieks” cilvēks bija spiests meklēt saprātīgus pamatojumus arī nemateriālās pasaules izpausmēm sevī, bet tā kā meklējumu teritorija atradās rietumu ideju pasaules robežās, tad pat daļa Baznīcas mantojumu pārstāvošie garīdznieki turpināja veidot uzskatus par nemateriālo cilvēkā izzinot sevi pašu, tātad pielietojot racionālajā empīrijā balstītus viedokļus.

Diemžēl, diskursīvais prāts, ja tas ir autonoms un noslēgts, ir ierobežots laikā un telpā. To zinot, var saprast, kāpēc revolucionārais cilvēka dvēseļu zondētājs Z. Freids saprātīgā cilvēka garīgo problēmu centrā nostāda „tumšo karieti”- nesaprātīgo zemapziņu, kas atrodas instinktīvo dziņu pavadā. Turpmāk ne reti cilvēka dabas pētnieki aizņēmās freidiskās psiholoģijas postulētos principus, lai skaidrotu konfliktus starppersonu attiecībās, un diemžēl, aizgāja no patiesības arvien tālāk. Jāatzīst, ka psihoanalīzes pamatlicējs savos skaidrojumos ir atradies daudz tuvāk bibliskās antropoloģijas atklāsmēm nekā mūsdienu sekulārie „dvēseļu dziednieki”. Viņa problēma bija tā, ka nospraustā mērķa - attiecību problēmu atrisināšanai, viņš izmantoja instinktīvo kaislību kultivēšanu nevis to ierobežošanu.

Šādā, savā ziņā, destruktīvā vidē cilvēku kā personu kopums zaudē vienojošo un harmonisko, un veidojas atsevišķu indivīdu grupas, kurās katru vada savtīgais ego. Tāda vide un pieeja attiecībām nevar kļūt par priekšnosacījumu veiksmīgai kopdzīvei, nemaz nerunājot par laulību kurā vīrietis un sieviete kļūst par vienu veselumu.

Personas var būt harmoniskās attiecībās viena ar otru, tikai tad, kad kritērijs ir Dievcilvēks, kurš ir atklājis savstarpējo attiecību paraugu. Tāpēc var sacīt, ka laulības potenci vispilnīgāk iespējams realizēt, ja cilvēks zina un saprot, pēc kā viņam ir jātiecas. Aleksandrijas Klements ir sacījis, ka "Dievs tapa cilvēks, lai cilvēks taptu Dievs"! Šiem vārdiem ir jābūt antropoloģijas ābecei un izzinošās psiholoģijas stūrakmenim.

Un arī laulības noslēpumam cilvēks var sākt tuvoties tikai esot attiecībās ar Radītāju!