par karotājām Ksenām

Rimti ar patriarha kafijas krūzi un cigareti sēžot un slinki sērfojot pa oho lietotāju anketām (nu baisi negribas vilkties uz darbu, tāpēc ķeros pie jebkura iemesla to atlikt), uzdūros kaut kādai N_dāmajai (it kā pieklājīgs, literārs vārds, sastopams visu klasiķu darbos, taču te filtrs no aprauj, tak ceru, sapratīsies, ka runa ir par tādu, ko nevar savaldīt). Štrunts par konkrēto tēlu, nekā aizraujoša (piederu tai paaudzei, kuras skaistuma izpratne veidojusies bērnībā tiešā autobusu šoferu kabīņu dekōru iespaidā, tb 70. gadu krūtežu ideāls dziļi iespiedies dvēselē, un nekas mazāks par 75D nešķiet interesants).

Taču aizdomājos par pašu izvēlēto nikneimu "ndāmā" t.tml., kas liecina par autores kvēlu vēlmi atrast kādu, kas riskētu lai savaldītu. Un lielākā daļa mužiku (bikšaiņi dalās 4 krasi atšķirīgās pamatkategorijās: džentlmeņi, vīrieši, mužiki un tirliņi) uz to pavelkas kā šova "Naša Raša" varoņi pacani: nado domiņirovatj! Un iedomājas, ka savaldīšana nozīmē fizisku dominēšanu. Un nākas ļoti vilties jo, kaut meitieši augumā mazākas un fiziski vājākas, sirdī ir krietni vien nešpetnākas un atriebīgākas, tb rezultātā potenciālais savaldītājs dabū nevis minetu un kotletes, bet ar celi pa olām un paliek brīnoties: nesavaldīju.

Jo nesaprot tas mužiks, ka sievieti neviens no ārienes savaldīt nevar, viņa savaldās pati, kļūst maiga kā zīds, cep kotletes un modina ar rīta minetu (kā viedie senči mīlēja skandēt: rīta stundai zelts mutē, hehe), ja vien sastapusi tādu bikšaini, kuru ieraugot šai ceļgali sāk trīcēt. Un neba plecu platumā tas iemesls, kāpēc trīc (tb iemesls vispār nav zināms un loģiski izskaitļojams). Tā kā nevajag iespringt uz bargā kundziņa tēlošanu, bet nodarboties ar savām lietām - tās, kuras gribēs, lai šīs savalda, pašas savaldīsies, ja šķitīsi tā vērts.

Aizvakar kaimiņu dārzā aprikoze uzziedēja, šorīt jau ķirsis pilnos ziedos - nu ir tas pavasaris, ir klāt. :)