Laimīgie laiku neskaita

Par daudz bija ironijas, nevietā smieklu,

Par daudz bija vārdu un nenozīmīgu nieku.

Man gribējās savādāk, patiesāk, mīļāk

Tā bija peldēšana pa virsu, man kārojās dziļāk.

Ar varu nu nesanāk mīļākai būt,

Citam par prieku nevaru maigāka kļūt.

Kā pret mani, tā es pret citiem,

Šķiet kāds vārds ir bijis kā sitiens,

Jo tieši šobrīd es jūtos kā lieta-

Paņemama, noliekama, bet tomēr lieka.

Un trīsdesmit sekundēs vientulības,

Es saprotu, tu esi visas manas atkarības.

Lai jau būtu, par piecām minūtēm,

Ne slavas, bet laimes, pilnas stāvgrūdām.

Ko gan darīt, ja vairāk nav paredzēts,

Var tikai cerēts, ka atkal tiksi sadzirdēts.

Un tā jau runā, ka laimīgie laiku neskaita,

Ja teiktu, ka tā daru, cik tad būtu patiesa?

Kad būsi blakus es pārstāšu skatīt,

Jo tad, jau vairs nevajadzēs brīnumus gaidīt.

/2014. gada 24. marts/