Nedaudz haijamiska pozitīvuma

jeb Parisa-Homēra stilā vīniski sacūkāta aiva.

(ačkan jau vīrišķis kukņā)

Tu nezini, rīts ko tev dos. Pacenties laimīgs būt šodien.
Vīnkausu ņem, mēnesnīcā ej sēsties un dzer,
Atgādinot pats sev, ka rītu varbūt
Mēness jau veltīgi meklēs tevi.

Runa tomēr būs par augli, nevis manu exkolēģi no dzeltenās preses. Galu galā – jau Omārs Haijams apdziedāja ij vīnu, ij aivu (augli). Protams, arī šo to citu, tikai cūkas gan laikam nē. Islāms ir nedaudz vienpusīgs.

Toties visu ko it labi pazina un novērtēja senie grieķi. Un šie pazina cūkas. Un, protams, vīnu. Un aivas, protams. Runā pat, ka faktiski tas strīdus ābols starp Troju un ahajiem faktiski bijusi aiva, ne kāda tur antōnauka. Nezinu, kāpēc tās dievietes tik traki sadusmojās...

Un tā nu arī man gadījās nagos tas frukts. Kā auglis, jāsaka – nekāds, lai gan ar mājienu uz kautko aumež garšīgu. Bet tā – nu nekāds: drusku pēc reģipša, drusku – bumbiera un kautkā vēl. Es dēļ šitāda nekarotu. Ne par ko.

Bet miera nebija. Jo tas aroms, kas šamējam(mmm!) piemīt, nekādi nedeva manam miera kā liepu lapas Čadarainim. Laikam jau tā ir nostaļģija, kas gluži kā siekala velkas no sešdesmito, septiņdesmito gadu bulgāru „Asorti” kompota burkām...

Labi. Sāku virināt internāta šūplādes, meklēt, ko nu man tagad darīt un kā nu izpausties. Zapti vai kompotu no pāris fruktiem tak nevārīšu, saldumus negatavoju, ar plovu negribas niekoties – ko vēl pasākt?

Nemaz tik daudz to receptoriju neatradu, vismaz ne pašmāju mēlē. Bet nu nesēdēšu kā tāds Odisejs gadiem plikā laukā, domājot, ko tādu lai tomēr izstrādā?

Atradu vienu nesliktu fotorecepti, bet tur vajadzēja jēru (vai varbūt aunu?). Auna man pa rokai nebija – t.i., zinu jau, par ko mani uzskata, un zinu, ka aunu baru domā mūs visus esam, bet tas šoreiz nebūtu tas.

Labi, tātad improvizēsim – jemsim to, par ko mēs uzskatām tos, kuri domā mūs aunus esam. Respektīvi, cūku. Visnotaļ olimpisks dzīvnieks – kā tur bija ar to Kirki un ne tikai? Turklāt ir liels pluss – šādu paēdienu man neatņems ne tikai arābi vien...

Un ko neko, kas mājās ir vienmēr. Teiksim, čili un to fruktu, bez kura dzīve būtu pavisam pelēka. Nē, ne burkānu (to arī, protams!). Es domāju par ķiploku.

Nu, un vīnu, vīnu, protams. Ņemsim vīnu! Grieķu dziras pie mumsim neir, tālab jemsim, kas nu sanāks. Čīlieti, spāni vai gruzīnu – vien itāli gan nē. Nepatīk man tie āksti un viņu dziras.

Tālāk – vien nieka pāris, trīs stundas kukņā, un rezultāts – ēdams divplus, tamdēļ, man domāt, nepieciešams drusku padalīties ar tautas masām, kas (pagaidām) spēj izlasīt ko nebūt vairāk par 300 zīmēm.

Itogo.

Receptūra:

2 aivas (bet vajadzēja 3 vai 4);

Cūkas miesa (netrekna) – krietns kg;

1 galviņa ķiploka (vismaz), 1 vidējā pirksta garuma un resnuma čili, 2 sīpoli un 1 burkāns (vairāk nebija).

Kārtīga šļuka olīveļļas, šķipsna kadiķogu (ja ir), sāls, puspudele (apmēram) sarkanvīna – lai gan aizies, protams, vismaz visa pudele. Riohas apgabals nav obligāts vīna izcelsmei, šoreiz pietiks ar tempranillo no Valdepenjo. [skan teju kā Trufaldīno no Bergāmo, bet tas nav viens un tas pats]

Ekipējums: Labs šefa nazis, koka lāpstiņa un mazāks ģelzītis;

Daži dēlīši šeibošanai un griešanai, panna un šmorgrāpis;

Kārtīgi ēstgribošs vēders, protams.

Piedalās: 2 kaķi (opcionāli un epizodiski) un pavārs (1 gab. Arī epizodiski, bet biežāk, kā kaķi).

Svarīgi! Nekādu gatavo garšvielu maisījumu, nekādu buljona kubiņu, nekādu citu garšvielu – lai santamarija nogrābstās un glaunie pavāri no tē-Vēē šausmās nobāl! Tikai dabiskas, nepieradinātas un nesamākslotas garšas...

Tātad.

Uz mazā dēlīša sakapājam ķiplokus un čili. Ielejam pannā labu šļuku olīveļļas, kārtīgi sakarsējam, ieberam saņukātos labumus un nedaudz apcepam. Uz otra plītsriņķa uztupinām šmorgrāpi, ielejam drusku ūdens (ap ¼) un liekam silt uz mazītiņas liesmiņas. No eļļas ar karoti nosmalstām vairumu čili un knobloku, iemetam katlā.

Ieraujam šļuku vīna, lai pareizi iestādītu kulināros garšas uztvērējus.

Izvelkam no lecskapes gaļu un uzliekam uz dēlīša. Pārliecinām kaķu audita bandu nedaudz paciesties. Iedzeram šļuku vīna, lai pārliecināšana būtu iedarbīgāka.

Trinam nazi. Lūdzam mājas laumiņas vēl pavisam, pavisam nedaudz paciesties.

Griežam gaļu palielos gabalos – 3x4x5 cm (apmēram), neaizmirstot par kristīgas dalīšanās pamatprincipiem. Ar tuvākajiem, protams. Un krietni spalvainākajiem.

Ja būtu dalījies brālīgi, tad es šito vis nerakstītu, bet ietu gulēt neēdis, toties izdzēris visu pudeli vīna. Lai labāk ievērotu minētos principus un izvairītos no kaķa ūsu u.c. neparedzētu detaļu nonākšanas katlā, griešanas procesā iedzeram vēl dažu šļuku vīna.

Pēc gaļas sagriešanas iedzeram šļuku vīna, lai nomierinātu dalīšanas procesa sabeigtos nervus. To, ko izdevies paglābt no ūsainajām marodierēm, liekam par jaunu uzkarsētā pannā ar iepriekš smeķīgi sagatavoto olīveļļu. Cepam uz palielas uguns brūnus vairākos piegājienos, apgrozot katru kumāsiņu ne ātrāk, kā pēc 4-5 minūtēm. Apcepto liekam katlā, neaizmirstot pa kādam kārdinošākam kusuciņam iemest mutē un noskalot ar kādu šļuku vīna.

Kamēr gaļa svilinās (Svilinās!, svilināās!), mudīgi mizojam aivas, sīpolus un burkānu. Un valša tempā fiksi sašeibojam cibuļus un bukāni ne pārāk smalkās varpačās. Aivas – apmēram tikpat lielos kusaciņos, kā gaļu. Var pat lielākus. Šis ir tas dīvais mirklis, kad kaķi no virtuves pazūd. Uz laiku, protams.

Izskalojam asarojošās aces ar (iekšķīgi uzņemtu) šļuku vīna.

Saberam katlā pēdējo pannu gaļas, bet piecepušajā pannā – sīpoļus un bukāņus. Ar koka lāpstiņu pamaisām, pamaisām, līdz panna tīra un sīpoli caurspīdīgi. Šaunam tik grāpē iekšā un visu ontelīgi izmaisām. Ja vajag, pielejam ūdeni, tā, lai knapi nosedz gaļu, piešaunam kadiķogas, uzliekam grāpim vāku un aizmirstam par virtuvi uz minūtēm 30.

Ienākam virtuvē, ieraujam šļuku vīna un apmaisām grāpja saturu. Pieberam aivas, pielejam vīnu, lai kompensētu iztvaikojušo šķidrumu. Pagaršojam un pieberam sāli. Var – sojas mērci – sāls vietā. Nogriežam uguni jo knapi, vāku neliekam, bet jemam atlikušo (vai nākošo) vīnu un ejam uz 15 min parakāties internetā.

Atnākam uz virtuvi (var – pēc vīna!), nogriežam uguni, uzliekam vāku un pusstundu ciešamies, lai viss (ieskaitot vēderu) nogatavinās. Es šo laiku izmantoju, lai iemestu taī pat zostes grāpī kādu paciņu ātrvārāmo griķu. Apleju maišuku ar sutinājuma zosti, un – tavu brīnumu! – pusstundas laikā arī griķi ir gatavi...

Usjo. Baudām jebšu, kā saka iekš Toronto, endžoijējam. Ar ļoti eksplozīvu „DŽ”.

P.S. Būtu vairāk aivas, nevajadzētu klātan neko citu. Ja negaršo griķi, var piedevās izmantot kartupeļus (ne frī!!!) vai ko nu tādu paša dvēsle kāro. Man pat domāt, še labi ietu pie dūšas jeb sirc atsevišķi novārīti vai folijā puskraukšķīgi izcepeškrāšņoti puķukāposti, brokoļi vai vēl kas tāds – nu, tāds...