Vistas grūdenis un laša zīdenis.

Ačkan vīrišķis kukņā. Un vēl sliņķis turklāt...

Nē, šoreiz par zoopīliju vēl nerunāšu. Ibo bazars akal būs par kukņilingu.

Tā nu izskatās, ka manam būs steigšus jāuzkonsturē (kā reiz sacīja viena zīmēšanas skolotāja) kaučkāda zacene, tā sakot [un nebīstoties šī vārda], kurvočku jebšu groziņu galdam. Ese, pēc dabas (nē, ne nedzērājs) slinks, izdomāju savā lauku veča prātiņā, ka nekādas ultrašpeizes neriktēšu un savu mūžu virtuvē lēti netērēšu. Jo īpaši tādu sīkumu, kā relatīva kalendāra imagināru cīpariņu pēc.

Bet paeksperimentēt ta gribas?!

Gribas gan, apmēram tā, kā trakam sunim slēpot. Tāpēc sāku eksperimentēt savlaicīgi, jebšu, kā māca krievu folklora – beregi česķ smolodu! Ja nu ar to vispārējo godu tā būtu, kā būtu, pavāra godam kantes tomēr nerīvēšu, un ieprovēšu roku jau laicīgi.

Nu un lūk. Ko dara sliņķis? Sagatavo kautko uz ātru roku – un tādu, lai īpaši nebūtu jānopūlas.

Nē – uz miskastes vāka avīzi es tomēr neklāšu, bet no konceptuāla minimālisma neatkāpšos ne par kūšmatu (vai vēl aumež smalkāku mērvienību, ja tāda ir iespējama). Tātad – dots: maize (sagriezta) un (ja reiz dzīvot, tad dzīvot zaļi!) gatavas sāļo groziņu [nu patīk man pa sāļo...] formiņas. Maksā štruntu, piepūle – kā vedot tautu laukā no krīzes – t.i. nekāda, bet pamats virtuvālām izvirstībām pilnīgi pietiekošs.

Itogo.

I. Vistas grūdenis.

Nekas cits, kā ačkan viens ķopša paveids, tikai pavisam bez sakara ar pesto(ī)šanu.

Pajēmu bodē rūpnieciski kvēpinātu vistu. Faktiski – klukstes līķīša fragmentus pēc peldes, ceru, ka tikai etiķūdenī, un vēl ar pipariem...

Sū** pilnīgākais – ja man namiņā tāds sanāktu, es aiz kauna nošautos ar sapuvušu striķi. Etiķoti piparots biezenis ar tādu kā dūmu piegaršu. Vismaz citas piegaršas nav, un labi, ka tā. Bet kā putrošanās pamats – labu labais! [kudī labāks par pašmāju likumdošanu kā dzīves pamatu].

Tā kā viena šī putra nebija nedz apetītelīga, nedz īpaši lietojama uzturā, aizdomājos - kā uzlabot neizlabojamo? Nē, ražotāju meklēt un pacienāt ar 9 mm svina tabletēm es negrasījos. Lai gan vajadzētu...

Vienkārši sadrīpelēju vistas nekrozās atliekas ķopselējamā traukā, pieliku zobiņu ķiploka un zaļumus – pa šķipsnai svaiga pētersīļa un bazilika. Piegriezu vienu sulīgu, tak ne pārāk saldu bumbieri, nedaudz čili un saekselēju visu lupatlēveros. Sanāca kārtējās ķopšveidīgās ēdmaņas pudimente jebšu pamats. Nulles cikls, tā sakot. Bet stiprs, maita, un tā kā par maz plānotajam maizīšu un groziņu daudzumam?

Lai dzīvo nezināmi ražotāji ar vietējām birkām! Lecskapē mētājās iesākts bocītis Limbažu svaigā siera. Jāsaka, vismaz man ne pārāk garšīga substance, tak spējīga saveinoties praktiski ar dajebko. Teiksim, ar brētliņām tomātos. Un tad – normāla manta uz rūpjmaizes...

DomāC – izdarīC. Sajaucu. Pagaršoju. Hmmm... a zināt – tīri neko?!

Vismaz mazajos groziņos iekšā likt var un pat garšo pēc kūpinātas vistas – un labāk, kā sākotnējais produkts! [Vismaz nosaukt to par izejvielu man kautkā pirksti neceļas. Par spīti asociācijām ar cilvēka ķermeņa izejvielām – vismaz konsistences ziņā...:D ]

Pamēģināju ar, par cik bija komplekts groziņu. Viselegantākais kombinējums bija sekojošs – ieliekam groziņā zaļo olīvi, uzliekam virsū tējkaroti „grūdeņa” un izdekorējam ar pētersīļa lapiņu. Neslikti bija arī ar kusuciņu sālīta ķiploka laksta. Ņamma!

Varianti ar skābu gurķi vai vīnogu nebija tik labi, vismaz manuprāt. Ja kādam garšo, var izmēģināt, uzliekot virsū dzērveni (purva, ne to putuplasta, ko audzē dobēs).

Tātad (uz kādiem 40 groziņiem):

• žāvēta vista (jo putrīgāka, jo labāk) – bez ādas un cietajām līķa frakcijām (tikai mīkstums, krūtiņa vai stilbs) – grami 200;
• bumbieris – 1 gab., domāju, derētu arī ananāss, avokado vai neskābs ābols;
• ķiplociņš – 1 zobiņš;
• čili (halapenjo, habanero) – pēc patikas un vistas piparotības pakāpes;
• zaļumi – pa šķipsnai pētersīļu un bazilika + dekorēšanai lapiņa uz kurvočku;
• svaigais siers (domāju, arī biezpienam utml. nebūs ne vainas) – grami 200.
• olīvas – pa 1 uz groziņu.

Špeize # 1 gatava. Gatavošanas laiks = 10 min. Pildīšanas laiks – pēc katra pirkstu veiklības.

II. Laša zīdenis. Jāsaka, pirmais kucēns piedzima nedzīvs. Pat tā kā iesmirdis vēl pirms dzimšanas. Sapļoksējot 200 g kūpinātu laša vēderiņu, tā arī nespēju šo maisījumu dadzīt līdz tādam stāvoklim, lai šādam grozīnam vai maizīnei nebūtu steigšus jāuzdzer vienalga, kas – kaut vai silts šņapsts vai šmakaunieks. Pat kola.

Nelīdzēja ne zaļumi, ne ķiploks, ne mārrutki, ne čili, un pat ne svaigais siers. Olīvas es i nedomāju likt klāt.

Toties ar laša vēderiņu ķopsi noteikti var darbināt tankus – eļļas tur vairāk, kā saprašanas... Varbūt ar tonnu biezpiena pietiktu sākotnējā „produkta” saglābšanai – bet tā...

Nu nevajag eksperimentēt ar rūpnieciski audzētu un kūpinātu lasi.! :(

Taisīšu skumbrijas vai siļķes zīdeni. Ja sanāks, padošu ziņu.