Par manu hobiju - daivingu !

Lai viss tālāk rakstītais būtu saprotams arī "vienkāršam lasītājam", ne tikai hroniskam daiverim, sāksim ar definīcijām. Who is who, jeb latviski - Kas ir kas ?

Un tātad : Vārds "daivings" (kā viegli noprotams - cēlies no angļu vārda "diving") ir nodarbošanās, kas saistīta ar pilsoņu brīvprātīgu iemērcēšanos ūdenī un uzturēšanos zem ūdens ilgāk, kā vienkāršam peldētājam. Viens no galvenajiem noteikumiem - lai iemērcēšanās būtu brīvprātīga un subjektam būtu vēlme vēlāk arī dzīvam no ūdens izlīst. Tāpēc par daiveriem netiek uzskatīti "Titānika" pasažieri, kā arī Baibiņa no "Pūt vējiņi !", kaut arī viņas iemērcēšanās bija brīvprātīga. Tāpat nebūtu pareizi par daiveriem uzskatīt pareizticīgos, kuri aukstā februāra pēcpusdienā mēdz iemērcēties ūdenī netālu no Salu tilta.

Izcelšanās

Daivingam ir gandrīz tikpat gadu, cik cilvēcei. Kā liecina vēsture, freedaivinga režīmā daudzi seno civilizāciju pārstāvji mēdza zem ūdens vākt austeres, astoņkājus, garneles un citus gardumus jau ilgi pirms Mozus Ēģiptē faraonus trollēja. Tāpat vēsture piemin dažādus karotājus, kas mēdza zem ūdens piepeldēt ienaidnieka kuģiem un borēt tajos caurumus - tie bija mūsdienās pazīstamo NAVY SEALS priekšteči.

Aispagājušā gadsimtā daži gudri un bārdaini onkuļi, bruņojušies ar skaitāmiem kauliņiem un primitīviem kompresoriem, iemācījās zem ūdens nolaist pirmos drosminiekus, ietērpjot viņus neveiklos skafandros vai zvanam līdzīgos kesonos (no šejienes arī cēlies nosaukums "kesona slimība")

Pagājušā gadsimta vidū divi viltīgi varžēdāji - Žaks Ivs Kusto (kuru tagad pelnītiuzskata par visu daiveru vectētiņu, tāpat, kā Ļeņinu - par visu oktobrēnu ōpi) un Emīls Ganjāns izdomāja, ka zem ūdens varētu elpot arī no balona ar saspiestu gaisu un tā radās REGULATORS - ierīce, kas nodrošina iespēju attiecīgajā dziļumā elpot ar tādu spiedienu, kāds tajā dziļumā ir. Dažus desmitus gadus vēlāk citi viltnieki izgudroja PELDSPĒJAS KOMPENSATORU (vai BCD). Kad šie izgudrojumi aizgāja tautās un kļuva pieejami tūkstošiem interesentu - tad arī viss sākās ...

Kam tas viss vajadzīgs

Tāpat, kā visi pārējie suicīdiālie sporta veidi, arī daivings sniedz cilvēcei dažus labumus, piemēram :

- paaugstina subjekta pašapziņu, kas ar to nodarbojās

- papildina daivinga ekipējuma ražotāju un daivinga klubu bankas kontus, kā arī - instruktoru kabatas ar VIDam grūti kontrolējamu naudas plūsmu

- dod pamatu asiņainiem un sensacionāliem sižetiem televīzijai un kino

- reizēm ūdenī (un ne tikai ūdenī) mēdz iegremdēties dažādi zinātnieki, pētnieki un citi garlaicīgi speciālisti, zemūdens diversanti un citi jokdari, kuriem par to maksā naudu - bet šīs stāsts nebūs par viņiem.

Kā formālais iemesls tam visam tiek uzrādīti mīlestība pret dabu, izaicinājuma mešana stihijai, vēlme pārbaudīt sevi un citiem tikpat skaļiem un mazticamiem lozungiem.

Vispār jaunieši ar to nodarbojās tikai tāpēc, ka tas ir prikolīgi. Jā un vēl, bļin - tas ir dārgi ! Bet gribās ... ai kā gribās parādīt citiem, ka to vari atļauties ! Bet tā - kaifīgi un mierīgi. Reizēm var arī zivtiņas pavērot. Reizēm var arī par varoni izlikties draugu pulkā. Reizēm - arī nogrimušos spāņu galeonu dārgumus izcelt ... Ar vienu vārdu sakot - Kaifs !

Kāds tas daivings mēdz būt

Daivingu būtībā var iedalīt vairākās daļās.

Introdaivings.

Introdaiveris (arī "čaiņiks", arī "tējkanna", arī "liptons") - nenoliedzami ir visu daivklubu un instruktoru gardākā barība ! Tāpēc, ka par vienu daivu atnes visvairāk naudas ar vismazāko piepūli. Un pats no tā visa neko nesajēdz, tāpēc viņu var viegli pārliecināt, ka nu tikai jāatver maciņš un jāmaksā.

Izmaksas uz tādu introdaiveri ir vismazākās. Ja daivklubā process ir pareizi "uzlikts uz konveijera", tad ar vienu balonu var iemērcēt kādus 3-4 introdaiverus, uz visiem, neatkarīgi no viņu augumiem un kompleksijas, pietiek ar pāris hidrotērpiem un peldspējas kompensatoriem. Bet iesācējs to visu nespēj objektīvi novērtēt, viņam acis ir lielas un sejā varonīga izteiksme - JĀ !!! ES TO VARU !!! Pēc iznākšanas no ūdens tādam introdaiverim ieteicams vismaz pusi dienas pārvietoties pieliecoties, citādi viņa pašapziņa kļūs par būtisku traucēkli lidmašīnu satiksmei un tad no nepatikšanām neizkulties !

Savukārt instruktora interesēs ir šo pašapziņu vēl vairāk stimulēt, ko viņš arī dara nekaunīgi melojot par to, cik labi introdaiveris peldējis, kādas viņam iedzimtas spējas uz daivingu un ka viņa nākotne nav iedomājama bez pierakstīšanās uz pirmo daivinga kursu (jo arī tur nāk laba naudiņa).

Introdaiveri ir novērojami visos kūrortos, kas atrodas pie jūras un kur vidējā ūdens temperatūra kaut nedaudz pārsniedz Barenca jūras temperatūru. Katrā viesnīcā atradīsies gids, kurš vervēs tūristus apmeklēt vislabāko un visdrošāko daivcentru (patiesībā to, kur introdaiva cena ir viszemākā, bet "otkats" gidam - vislielākais). Nereti šajā daivcentrā ir visnolietotākais ekipējums, bet baloni tiek pildīti turpat blakus strādājošam dīzelim. Galva pēc tāda daiva sāpēs ... ai-ai kā .... pat ja daiveris pats būs spējīgs izlīst no ūdens, nevis viņu no turienes aiz balona neizraus piesardzīgais instruktors .... Vispār jau "epic fail" introdaivu laikā gadās ļoti reti. Dziļums nav liels, reālu briesmu nav, da i instruktoram nekāda labuma no noslīcināta introdaivera nav - vienīgi nākotnē zaudēta peļņa. Tiklīdz instruktors mana kaut ko nelabu, uzreiz izrauj introdaiveri virspusē. Tāpēc jau arī viņus sauc par "liptoniem".

Ja nu gadījumā kaut kas tomēr noiet greizi, tad instruktors samulsinās neveiksminieku ar sarežģītiem jautājumiem un beigās sanāks, ka iesācējs pats vien bijis vainīgs. Bet ja nu gluži iesācējs nav uzreiz jātransportē uz medpunktu, tad viss ir ok. No balona elpoji ? Elpoji ! Zivtiņas redzēji ? Redzēji ! Pleznas vicināji ? Vicināji ! Nu malacis, tev viss izdodas, Dienās būsi kā Žaks Ivs Kusto, pirmdien gaidu uz pirmo nodarbību, gatavo naudiņu ! Bet lai nebūtu vēlāk domstarpību, nauda par introdaivu vienmēr tiek ņemta uz priekšu. Nepatika daivs ? Pats vainīgs !

Kā atpazīt introdaiveri uz kuģa vai daivklubā ? Ļoti vienkārši - hidrotērps izskatās kā maiss, maska uz pieres, bet sejā nopietna un varonīga sejas izteiksme. Zem ūdens viņu uzreiz var pamanīt pēc modernā peldēšanas stila (saucās - "velosipēds"), roku vicināšanās, burbuļu mākoņa un instruktora, kas stingri tur viņu aiz balona ventiļa. Zem ūdens ieraugot pirmās zivtiņas pašam acis lien ārā no maskas, bet kad instruktors ar zīmēm apvaicājas "Ok ?", aiz sajūsmas rāda uz augšu izslietu īkšķi. Pēc kā instruktors viņu momentāli rauj laukā no ūdens. Par atsevišķu samaksu instruktors viņu turpat nofotogrāfēs un mūsu varonis iegūto bildi tai pašā vakarā ieliks visos sociālajos tīklos, stāstīdams, ka tas tur lūk esot viņš. Patiesībā aiz milzīgā burbuļu mākoņa viņš nemaz nebūs redzams un izplūdušajā zilajā bildē tikpat labi varētu būt Sidorovs no Novosibirskas, Jēzups no Mazpisāniem vai Ahmeds no blakus esošās viesnīcas. Vakarā viesnīcā visiem līdz apnikumam stāstīs, kādas draudīgas haizivis zem ūdens redzējis un kā viņi ar instruktoru ar tām cīnijušies, bet nākamajā rītā no paģirām sāpošo galvu noteikti norakstīs uz dekompresijas slimību un steigsies pie vietējā veterināra. Kurš viņu daudz nedomājot par pāris tūkstošiem iebāzīs barokamerā, kas atrodas turpat netālu. Un ja vēl mūsu varonīgajam daiverim nebūs veselības apdrošināšanas ......

Amatieru daivings (recreational diving)

Lai būtu īsāk - sauksim viņus vienkārši par daiveriem. Šeit gribētos izdarīt nelielu atkāpi par to, kā viņus pareizi saukt latviski. Es gribētu pieturēties pie no angļu valodas aizgūtā "daivera". Latviski tradicionālais vārds "ūdenslīdējs" nebūs gluži precīzs, jo ar šo vārdu vairāk asociējas sūri vīri svina zābakos un vara ķiverēs, kas laiku zem ūdens pavada piesieti garā šļūtenē. Savukārt vārds "nirējs" man vairāk saistās ar to, kurš nirst ar masku un pleznām, bet bez balona - t.b. - freedaiveri. Tāpēc ierosinu termnoloģijas skaidrībai neļaut vaļu valodniecības komisijai, kas izmisīgi cenšas attaisnot savu eksistenci sabiedrības acīs.

Šie daiveri ir lielākā un izplatītākā daiveru suga. Atšķirībā no introdaivera jau zina, ka balonā nav skābeklis, bet gaiss. Tieši šī populācija nes lielāko ienākumu daļu daivcentriem un instruktoriem. Tieši viņi kalpo par pamatu dažādiem asiņainiem sižetiem TV ziņās.

Patiesībā jau amatieru daivings nav daudz bīstamāks par amatieru seksu. Nelaimes gadījumu statistiku viņi veido ar to, ka viņu ir daudz. Nu un pie jebkuras populācijas parādās "dabiskais atbirums". Pēc Darvina, jūs jau ziniet, vai ne ? Izdzīvo stiprākie un labākie !

Šis daiveris jau izceļas starp citiem ar to, ka viņam ir savs daivinga aprīkojums, uz kuru viņš, iespējams, ir iztērējis ne vienu vien savu algu. Lai pašapliecinātos līdzīgo vidū, viņam ir divi svarīgi atribūti - logbuks (grāmatiņa, kurā viņš pēc katra daiva ieraksta, cik dziļi niris, cik gaisu izrijis, ar ko kopā niris un cik zivju redzējis). Pēc katra daiva krīt uz nerviem daivinga gidam, lai tas parakstās viņa logbukā un skrien uz daivcentru šo ierakstu apzīmogot. Tiesa gan - zīmogs daivcentrā parasti atrodas visiem pieejamā vietā un nekas viņam netraucē logbukā ierakstīt daivu uz 580 metru dziļumu ar vienu balonu un to oficiāli apzīmogot. Otrs svarīgs pašapziņas mērītājs ir plastikāta kartiņu kaudze, ko viņš lepni dēvē par saviem sertifikātiem un kuriem viņš nereti ir iztērējis vēl pāris algas. Vakaros pie viskija glāzes lepni mēdz rādīt savus sertifikātus visiem, kas tos vēl nav redzējuši (un arī tiem, kuri tos jau ir redzējuši trīsdesmit reizes). Vienkāršam iesācējam parasti ir 2-3 plastikāta kartiņas, kamēr advancētākajiem to skaits var sniegties pāri desmit. Protams, katra kartiņa netiek dota par brīvu un daivcentri un instruktori visādi stimulē šo kartiņu kolekcionāru aizraušanos, tai pašā laikā alkatīgi berzējot roķeles naudas gaidās. Arī apmācošās organizācijas (PADI, IANDT, CMAS un citas) ir visādi ieinteresētas katra savu plastikāta kartiņu štancēšanā. Tātad - šis process veiksmīgi notiek un visi ir apmierināti !

No paša daivera viedokļa - gan logbuks, gan kartiņas nepieciešamas daiverim lai viņš argumentēti varētu apkārtējiem norādīt viņu īsto vietu evolūcijas attīstībā un neuzkrītoši izceltu savējo. Tāpat lielākā daļa daivu notiek siltā ūdenī, 20 metru dziļumā bez visādiem pribambasiem, attiecīgi nevienu neinteresē, cik naudas viņš izgrūdis par šiem plastikāta gabaliņiem. Ūdenī šādu daiveri parasti var atpazīt pēc viena balona, pēc tā, ka pie maskas piestiprināta trubiņa (parasti gan evolūcijas gaitā šis atavisms izzūd ,kā kurkulim -aste). Savukārt trubiņas vietā uzrodas citas sekundārās pazīmes - boja, lukturis, spolīte. Vēljoprojām vislabāk pārvietojas tēlojot velosipēdistu, tiesa gan - atšķirībā no introdaivera, vairs nevicinās ar rokām. Attīstoties fiziski un garīgi, parasti "velosipēds" pārvēršas par tīri ciešamu "flatteru", kā arī parādās pirmās peldspējas iemaņas - ienirstot jūrā, vairs neiegāžas koraļļu krūmā atmuguriski, ar balonu pa priekšu, bet izdara to ar rokām.

Kaut arī šo daivinga paveidu nevarētu uzskatīt par īpaši bīstamu tomēr kā jau minēts, ziņu pārraidēs visbiežāk iekļūst tieši viņi. Populārākie sensāciju sižeti ir sekojoši :

a) Niršana ar mazpazīstamu arābu, kurš apsolīja visu organizēt ar savu laivu par divas reizes lētāku cenu. Kamēr daiveri ir zem ūdens, arābs ar visu laivu pazūd no horizonta. Savukārt daiveriem tā vietā tiek piedāvāta jautra spēle "Atrodi krastu !". Pēc trīs dienām šajā spēlē iesaistās arī viņu draugi un tuvinieki, vācot naudu glābšanas lidmašīnai, lai ar to pārmeklētu jūru un tuvējās piekrastes. Bet rezultāts parasti jau ir iepriekš paredzams.

b) Niršana nepieļaujamā dziļumā, bez atbilstošas apmācības un aprīkojuma. Parasti notiek 3-4 varonīgu daiveru kompānijā, kuri vēl vakar instruktoram pie rokas ienira 30 metru dziļumā, bet šodien nolemj šo ciparu trīskāršot. Sākumā viss ir ļoti forši, pēc tam parādās pirmās slāpekļa narkozes pazīmes. Bet mūsu varoņi jau to nesaprot un varonīgi turpina ceļu lejup. Visbiežāk šajā dziļumā, pateicoties slāpekļa narkozei viņiem jau ir tik labi, ka nemaz negribas celties augšā. Bet ja nu ar pēdējām apziņas paliekām viņi saprot, ka kaut kas nav kā vajadzētu, viņi no visa spēka piepūš peldspējas kompensātorus un izlec no ūdens kā zilais valis riesta dejā. Ja izlecot trāpa pa taisno barokamerā - varbūt būs dzīvotājs. Bet visbiežāk rezultāts jau ir paredzams. Speciāli tādiem Dahabā pie "Blue Hole" ir izveidots piemiņas memoriāls un mūsu censoņiem ir vienreizēja iespēja ierakstīt savu vārdu daivinga hrestomātijā līdzās leģendārajai Barbarai, kuras līķi jau otro gadu desmitu grauž krabji Arkas dibenā. Jo izcelšana ir padārgs prieks - kā stāsta -ap 5000 amerikānu naudiņas ...

c) ) Mēģina ielīst visādās alās vai nogrimušos kuģos. Mazums, ka dara to neievērojot visu obligāto piesardzību. Nereti cenšas pārspēt tos, kuri tajās vietās baidās līst ar trīs reizes biezāku plastikāta kartīšu kaudzīti. Jo kas tad mums ?! Mēs jau vareni, a tie tur - lohi !

d) Savas pašpārliecinātības iespaidā sāk trollēt haizivi vai murēnu, glāstīt skorpēnu (kurai pret to nav būtisku iebildumu, jo ir indīga) vai lionfišu (kura labprāt solidarizējas ar skorpēnu, jo arī ir indīga). Bet šīs izklaides letāli visbiežāk beidzas tikai asiņainās filmās, parasti varonīgais daiveris tiek cauri ar nokostu pirkstu vai ilgstošu ārstēšanos no asins saindēšanās.

No visa iepriekš teiktā neizriet, ka amatieru daivings ir bīstama nodarbe. Tā nav. Jo būtībā visas apmācību sistēmas ir paredzētas tam, lai iemācītu nirt ar delīriju slimojošu kamieli vai astmatisku amīšu hamburgeru kapsētu. Jo ja šīm kategorijām tiks atteikts daivings, pastāv risks zaudēt būtisku tirgus daļu - un attiecīgi - naudu. Tikai katram dzīve dod iespēju paveikt kādu varoņdarbu un padarīt sevi slavenu, lai arī pēc nāves. Galu galā - par varonīgo kareivi Matrosovu arī neviens neko nezināja, kamēr viņš bija dzīvs ...

Tad, ja subjekts cenšas izveikt suicīdu lietainā novembra naktī bez atstarotājiem pastaigājoties pa Jūrmalas šoseju starp otro un trešo joslu - par to raksta tikai TVNET un DELFI, bet ja kāds to pašu izdara Sarkanajā jūrā ar balonu uz muguras, tad viņš kļūst slavens ne tikai savā dzimtenē, bet arī tālu aiz tās robežām ....

Tehnodaivings

Par tehnodaiveriem mēdz saukt onkuļus (ļoti reti - tantes), kuri garīgi jūtas pārauguši "parasto" daivingu, bet kuriem ir bijis slinkums sameklēt kādu citu, jēdzīgāku nodarbošanos. Tā vietā, lai mierīgi aplūkotu pie rifa peldošās zivtiņas, viņi uzkrauj sev mugurā kaudzi ar baloniem un citām smagām (un ļoti dārgām !!!) figņām un dodas nodarboties ar to, kas nekādi nav savienojams ar veselo saprātu un centieniem izdzīvot.

Viņi nirst lielos dziļumos, lien iekšā alās vai nogrimušos kuģos un veic citas tikpat bīstamas darbības. Pēc Darvina teorijas, šai sugai vajadzētu tuvākajos gados izmirt, tomēr apmācošo organizāciju un daivklubu alkatības dēļ šī suga tiek pastiprināti kultivēta. Jo viens tāds tehnodaiveris uz vienu daivu nereti daivkluba kasē atstāj vairāk naudas, kā vesela grupa "parasto" daiveru. Pateicoties augstajām izmaksām, līdz tehnodaivingam parasti nokļūst tie, kam naudas ir pietiekami, bet savā reālajā dzīvē pietrūkst iespēju kļūt varoņiem. Neapšaubāmi, sarkans "spārns" (ko pēc senas daiveru leģendas tehnodaiveri uzvelk nārsta periodā) un kaudze ar baloniem piesaista arī pretējā dzimuma uzmanību, tāpēc pastāv ticamība, ka mātīte, kas "neiedeva" parastajam daiverim, apmulsīs no šīm sekundārajām dzimumpazīmēm un sugas turpināšanai (vismaz tās imitācijai) izvēlēsies tieši tehnodaiveri. Romanika, kā saka ....

Kaut arī ārēji šī nodarbe izskatās ar slavu un romantiku apvīta, tomēr realitātē viss izskatās mazliet citādāk. Vismaz pusi dienas tehnodaiveris pavada kompresoru telpā, pumpējot savā balonu kaudzē (a tie parasti mēdz būt 3-5 vai vairāk) visu ko vien tajos var iepūst. Nu varbūt gluži propānu un butānu nē, bet visas pārējās gāzes gan. Tad viņi raksta uz īpašas tāfelītes, no kura balona, kas un kāpēc viņam jāelpo un kas notiks, ja viņš no tā balona neelpos un saskaņo uz tāfeles rakstīto ar pārējiem biedriem. Talkā tiek ņemti kompjūteri, gudras grāmatas un citiem nesaprotami vārdi. Tad viņi visus tos balonus un citas figņas krāmē automašīnā. Parasti pēc tā visa viņi jau ir tā piekusuši, ka tajā dienā vairs nenirst, bet atstāj to uz nākamo rītu. Nākamajā rītā agri viņi sēžas mašīnās un dodas uz niršanas vietu. Atkal savā starpā ilgi runā, ko un kā darīs zem ūdens, ko un kāpēc elpos. Tad ar pāris arābu palīdzību (jo ar visiem baloniem viņi nemaz nav spējīgi patstāvīgi pārvietoties pa sauszemi) viņi nokļūst līdz ūdenim. Pēc veselas kaudzes rituālu, kas sarežģītības ziņā atgādina seno inku upurēšanas dejas, viņi beidzot ienirst. Ejot lejā viņi neko neredz, jo visu laiku skatās uz saviem kompjūteriem un atkarībā no tur ieraudzītā elpo ta no viena balona, ta otra. Lejā parasti neuzturas pārāk ilgi, visbiežāk 5-10 minūtes, jo tajā dziļumā jau pusi balonu ir izelpojuši. Tad sākas aizraujošākais process - kaut kā no tā dziļuma arī taču jātiek laukā ! Un tas jau vairs nav tik vienkārši ! Talkā tiek ņemti visi kompjūteri un tās tāfeles, ko viņi sazīmēja iepriekšējā dienā. Parasti šis pacelšanās process aizņem lielāko laika daļu (ja neskaita balonu pumpēšanas laiku). Pacelšanās notiek ļoti lēnām, pēc rūpīgi izrēķinātām līknēm, nereti tā aizņem vairākas stundas. Lai šajā laikā viņiem nebūtu garlaicīgi, viņu daivinga kompjūteros mēdz būt "tetris", bet par to, kā viņi šai laikā nokārto savas fizioloģiskās vajadzības - būs atsevišķs stāsts. Vislielāko adrenalīnu visā procesā rada tādas problēmas, kā - kas notiks, ja es sajaukšu balonus, kas notiks, ja es ieelpošu ne no tā balona un kas notiks, ja es izniršu par milimetru novirzoties no iepriekš uzzīmētā grafika ?! Tā visa rezultātā pašam daivingam viņiem laika neatliek. Toties vakarā pēc tā visa (ja vien viņi vakaru nepavada barokamerā) viņi ilgi apspriež to, cik rūpīgi viņi ir ievērojuši visu uz tāfelītes rakstīto un salīdzina, kuram kompjūters uzrāda lielāku dziļumu.

Ar citu neko tehnodaivings nav ievērojams. Tikai ļoti dārgs pašnāvības mēģinājums. Vai arī suicidiāls mēģinājums pašapliecināties.

Plašākās tautās tehnodaivings ir kļuvis pazīstams vēl ar to, ka tehnodaiveri mēdz mērīties ar kr..... nē, ne ar to, ko jūs padomājat, bet ar MANIFOLDIEM !!! Jo manifoldi ir tikai tehnodaivingā.

Vēl tehnodaiveri ir slaveni ar to, ka viņiem viss ir pa divi - ja nu viens salūzt ?! Tas attiecas uz absolūti visu aprīkojumu, ieskaitot līdzi paņemtās viskija pudeles - ja nu viena nokrīt zemē un saplīst ?!

Vēl tehnodaivingā pastāv vairākas sektas ... tfu-tu - skolas ! Un ja "parastajā" daivingā šīs skolas samērā mierīgi pastāv līdzās, un visiem līdzekļiem cīnās tikai par jaunpienākošo daiveru makiem, tad tehnodaivingā viss ir daudz nopietnāk ! Jo ir tie, kas nirs pareizi un ir tie, kas nirst vispareizāk ! Tāpat, kā ir vienlīdzīgie, un ir vienlīdzīgākie ! Un te nu īpaši izceļas kāda tehnodaivinga skola, bet par to - citu reizi ... :)

Industriālais daivings.

Patiesībā šis raksts nav gluži par viņiem. Jo viņiem tas ir darbs. Viņi ir jūras dzīļu Ravšani un Džamšuti, viņi ceļ ārā nogrimušus kuģus, viņi metina tilta balstus, viņi skrūvē kopā naftas platformas. Kamēr tu sēdi siltā ofisā un lasi šo visu, viņi vaiga sviedros pūlas zemūdens frontē. Viņu ikdiena ir cieti tērpi, apaļas ķiveres, šļūtenes, pa kurām elpojamo maisījumu padod no kuģa ūd