Saruna.

Saruna.

Nikni zvana telefons. Uzmetu aci, svešs numurs, nesteidzos, nolieku atpakaļ un ķeru virtuālo nezvēru monitorā. Ops, ir, gatavs. Izjūtu uzvarētāja triumfu. Bet zvanītājs neliekas mierā. Nekas cits neatliek kā nospiest taustiņu.

-Kur tu paliki? Veselu nedēļu nezvani?-

Klausos un brīnos, kam man bija jāzvana? Beidzot pielec, rozīte.

-Un kādēļ man bija jāzvana, tu mani pasūtīji?-

-Pašam bija jāsaprot un jāgrib zvanīt man.-

Kādēļ? Pat numuru nomainījusi, es secinu.

-Es sapratu, ka tu neko negribi. –mierīgi nosaku.

Kādu brītiņu klusums, tikai satraukta elpa klausulē.

-Kad es gribētu seksu, nav labi, kad es seksu negribu, atkal nav labi. Tu pati vispār zini ko gribi?-saku.

-Atkal tas sekss, tev citas intereses nav?-viņa.

-Bet tev ir tikai viena interese, lai es ap tevi lēkātu, bet tu varētu gražoties, nezinot ko pati gribi, princesīt!-

-Es gribu tevi redzēt, atbrauksi?-viņa

-Ja tik vien, aizsūtīšu skype vēl vienu bildi, skaties vesela.-

-Muļķis.- viņa

-OK, ja gribi uz krogu ar muļķi, brauc šurp.-es smejos.

-Nejaukais.-viņa arī smejas.

Vēl viena roze, bet ērkšķi asi...

Dance me to the end of love.