Muļķis lietū.

Līst. No jumta pil taisni uz muguras. Bet izvēles man nav. Zemē guļ skaidu brikešu maisi un tie jādabū šķūnī iekšā. Viens nelabais tur sametis veselu kaudzi papīru. Dusmojos un metu tos baltajā maisā. Atviegloti izmetu to laukā lietū un kārtīgi salieku briketes. Bet atstāt drazas sētā nevar un man vēl tas jānes uz konteineru. Piķis, esmu to iemetis peļķē. Mjā, nu neko, velku projām pa zemi.

-Paskat, kas par slinku tēviņu, nevar pacelt un godīgi nest.- tas zīmējas uz mani.

Uz lodžijas stāv kārna blondīne un smejas baltiem zobiem, cigarete rokā. Kas tā tāda?

Neesmu to te redzējis, bet ne tā mana darīšana. Nu, jā angliete atbraukusi pie muteres.

-Paklau, paņem šito arī.-

Un man ceļā nolido aizsiets Rimi sarkanais maisiņš. No gala rēgojās avīzes un vēl Privātās dzīves.

-Kas tev tur? Nesamaksātie rēķini?-mani nelabais parauj aiz mēles.

-Muļķis.-blondīne nošņāc un pazūd istabā.

Paceļu izmesto un nesu. It kā vienalga, viens vairāk vai mazāk. Miskastes ekspresis. Bet nesot pārdomāju.

Esmu muļķis vai nē. It kā nebūtu, bet īstas pārliecības nav. Kurš normāls cilvēks, tādos plūdos ved briketes mājās. Izmetu drazas un eju atpakaļ.

-Ei, tu iedzert gribi?- blondā stāv atkal vecajā vietā, pudele rokā.

-Gribu, bet tad pie manis, citi Norvēģijā, esmu viens pats-es saku

-OK, pagaidi-blondīne ir ar mieru.

Pēc brītiņa dzeram konjaku manā virtuvē un uzkožam citronu. Tālāk kā jau parasti, kliedējot garlaicību...hi...