Virtuālā vide, attiecības- nosodāmi vai atbalstāmi?3.d[..] Attiecīgi tāpat kā dzīvē, arī virtuālajā vidē mēs esam atbildīgi par savu rīcību, par to, ko darām, sakām. Ja cilvēks izmanto anonīmu vidi, lai izpaustu savu neapmierinātību pret dzīvi, vai arī- lai publiskai apskatei izliktu savus iekšējos konfliktus, tas nerada labu iespaidu, no tā var ļoti daudz izsecināt par cilvēku. Un bieži vien šie cilvēki dzīvē ir nosvērti un pacietīgi, un ārēji šīs īpašības uztur iekšējs haoss. Bieži vien lasot šādus asi izteiktus viedokļus kļūst neērti- tas būtu apmēram tas pats, ka kāds autobusa pieturā stāstītu, ka viņam ir aizcietējumi vai sāpošs zobs- vai tiešām apkārtējiem tas būtu jāzina? Liekot savu viedokli publiskai apskatei, mēs neapzināti varam atklāt arī savas problēmas, tādēļ , pirms izteikt kārtējās negācijas, derētu apdomāt sakāmo.Ja mēs dzīvē ceram no otra sagaidīt atklātību un patiesību, mēs paši cenšamies tādi būt. Jebkurš cilvēks labi jūt , ja kaut kas netiek pateikts līdz galam vai pateikts sagrozīti, nevadzētu par zemu novērtēt savas sajūtas. Ir pat pierādīts, ka verbālā komunikācija nones tikai niecīgu daļu patiesās informācijas, ko cilvēki nodod viens otram. Kā tad mēs beigu galā uztveram informāciju? Uzvedība, runas maniere, izskats, rīcība, nodomi, zemteksti, sajūtas un emocijas. Brīžiem atliek sadzirdēt pāris vārdus, un mūsu prātā notiek informācijas eksplozija- cik spēcīga spēj būt kontekstā pateikti vārdi. Kad mēs sastopamies ar nekrietnu rīcību, kad paši esam vadījušies pēc labākās sirdsapziņas, tas nozīmē, ka otrs cilvēks ir piedzīvojis grūtas situācijas, kas viņā radījušas neuzticību, neiecietību un tolerances trūkumu. Ir vienkārši pārtraukt komunikāciju, kad tiec sāpināts, taču ne velti mūsu ceļā nonāk tieši šie cilvēki. Svarīgi būtu saglabāt mieru un nelaist sevī naida sajūtas, tā vietā, tie, kam spēcīgāki nervi, varētu mēģināt izprast otra rīcību, runāt, jo tieši to vismazāk šis pāridarītājs gaida. Rezultātā izpaliek iekšējs naids, dusmas un aizvainojums un iegūta sapratne. Ja cilvēks nav vēl satikts dzīvē, būtiski uztvert notiekošo kā pieredzi un priecāties par to, ka, iespējams, izvairījāties no reālās dzīves sāpīgās pieredzes. Pagaidām pietiktu ar negatīvo aspektu aplūkošanu, padomāsim, kas ir tas Labais, ko varam gūt no komunikācijas un attiecībām virtuālajā vidē. Jūtas un emocijas, ko gūstam, nav mazāk vērtīgas, kā reālās pieredzes sajūtas. Mēs tāpat mēdzam smaidīt par uzmundrinošiem vārdiem un samulst pie patiesām un dziļām sarunām. Simboli, kurus ievadām kā tekstu saņēmējam vada otrā galā ir tikapt spēcīgi informācijas nesēji, kā sarunas laikā zem četrām acīm. Ir iespejams paspēt pāris minūšu laikā sanaidoties, bet tāpat ir iespējams sajust simpātijas. Un kādēļ lai šīs simpātijas būtu mazāk vērtīgas? Nu.. pastāv divi varianti- sarunu biedrs bijis atklāts vai arī apzināti radījis par sevi noteiktu iespaidu. Kurš no variantiem ir īstais, iespējams uzzināt tikai ar laiku un tikai dzīvē. Kā jau iepriekš minēju, komunikācija nav tikai vārdi vai apgalvojumi- lai cik prasmīgs manipulators būtu sarunu biedrs, dzīves situācijās viņš neviļus liks manīt, ka sacītais neiet kopā ar darbībām. Lēnā garā slēdzot tēmu , varētu teikt, ka viss jāprot lietot ar mēru. Virtuālā dzīve un attiecības nav nekas nosodāms, kamēr nedarām pāri citiem, un nepiegānām ar saviem pārdzīvojumu atkritumiem. Cilvēku patiesi iepazīstam tikai darbībā, rīcībā un ja mūsu nolūki kļūst nopietni , jārēķinās, ka virtuālās vides mājīgās telpas būs jāpamet un jāiziet tur, kur tik sen nav būts, tur- kur nav laika apdomāt un pārdomāt atbildes, tur, kur nevaram noslēpt savu nekompetenci, vai pretēji- zināšanas, tur- kur pretī stāv otrs, tāds pats kā mēs , ar savu būtību, cerībām un sajūtām. Lai arī cik fantastiskas būtu vīzijas par nākotnes pasauli un virtuālo dzīvju iespējām, ir jāsaprot, ka mēs esam dzimuši kā cilvēki, ar ķermeni, pasauli, dabu, apziņu, lai mācītos un dzīvotu ar to, kas mums dots. Ja mums būtu jādzīvo netveramā pasaulē, mēs nebūtu cilvēciskas būtnes miesīgos ķermeņos, lai arī cilvēks ir kas daudz vairāk par ķermeni, mēs nevaram noliegt to, kādi esam. Tādi mēs esam piedzimuši un par to būtu jāizsaka liela pateicība mūsu vecākiem. Cilvēks nav un nebūs radīts, lai dzīvotu pasaulē, kas nav radīta viņam. Arī zāles lieto ārkārtīgi smalkās proporcijās, lai sasniegtu maksimumu efekta, mums jāiemācās apieties ar rīkiem, kas mums pieejami, citādi mēs paši nodarīsim sev pāri. |
