Virtuālā vide, attiecības- nosodāmi vai atbalstāmi? 1.d

Steigā izskriet cauri satcijai un “pa fikso” darīšanās, bet te- skatiens aizķeras kādās acīs. Viens brīdis, mazs satraukums, un pārdomas dienas garumā- šī neverbālā komunikācija ar nepazīstamu cilvēku ir spējīga izraisīt dažādas sajūtas, kā patīkamas un satraucošas, tā arī biedējošas vai sirdi plosošas. Mēs redzam- tātad secinam, ka tas ir īsts un patiess. Cilvēkam tas šķiet dabiski- saprast to, ko viņš redz, ko var pataustīt un konstatēt par reālu esam.

Mūsu laika dzīves ritms ir atšķirīgāks kā mūsu vecākiem, vecvecākiem. Paaudzēm ritot, lai kā to negribētos atzīt, daļa sabiedrības zaudē kādas vērtības, kas nākušas no senākā paaudzēm, tās nomainot ar vērtībām, kas vairāk pielāgotas mūsdienām. Tās nav ne tikai vērtības, bet arī paradumi, iespējas un izpratne. Sabiedrībā pieņemts uzsvērt tehnoloģiju attīstību, ko vērtē vienādi gan pozitīvi, gan negatīvi, bet galvenais ir apzināties, ka viss ir atkarīgs no pielietojuma, mēra un nepieciešamības.

Līdz plašākai sabiedrībai kļuva pieejams internets, pastāvēja sen ierasta kārtībā komunikācijai- satikties, iziet sabiedrībā, lai gūtu jaunas iepazīšanās, tātad dažādi veidi kā būt sabiedriski aktīvam bija aktuāli. Reti kuram vecmamma nav dziedājusi korī vai gājusi ballēties un tikusi izdancināta līdz rīta gaismiņai. Šodienas iespējas komunicēt neizejot no mājas daļēji ir laupījusi nepieciešamību pēc šādām nodarbēm, jo nav pat īsti jāpiepūlas,lai iepazītos.

Būtu mazliet dīvaini jautāt, ar ko tad atšķiras īstā dzīve no virtuālās realitātes, bet patiesībā nenāk nemaz par sliktu to uzskaitīt.

Īstajā dzīvē ir mirklis tieši tagad un te- momentāla izvēle, rīcība un uzvedība. Virtuālajā vidē vienmēr ir iespēja apdomāties, izdomāt ko un kā pateikt, kā sevi pasniegt.

Īstajā dzīvē, tu nevari vizuāli sevi noslēpt, tu esi tāds, kāds esi, savukārt “nofotošopēt” sevi prot gandrīz katrs un nekaunas ielikt modeļa cienīgas bildes visu apskatei, kad patiesībā īstais izskats ir gana tāls no pasniegtā. [..]