|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| postmodernija, 17-09-2013 21:36 |
|
10 |
šķietamā realitāte"daba laikam mēdz mainīt cilvēka apziņas stāvokli, ja vien tu spēj ar to saplūst līdz ar katru organisma šūniņu", tā viņa mēdza teikt, pavadot aukstus vakarus piemājas mežā. darbadienās viņa bija klementīne, brīvdienās ieva, vecākiem annele, bet sev tā bija melānija. melānija mīlēja dabu. savu eksistenci melānija saskatīja tikai kopējā kontekstā ar laukiem, dzīvniekiem un galu galā, pirmatnējo dabu. viņa mīlēja dabu līdz neprātam, taču tā nemīlēja cilvēkus. vienīgais, ko viņa izjuta vērojot cilvēkus, bija riebums. riebums par to, kā cilvēks evolucionārās gaitas rezultātā izkropļojis dzīvnieka būtību. pēc tam pieradinājis dzīvniekus un arī citus cilvēkus un aizmetis. katru dienu melānija veikalā redzēja žūpas, kuras grozījās ap jaunām meitenēm. tur izgaisa šīs jaunekļu neiepazītās meitenes, šeit bija province un katrs meklēja kādu cilvēku, ko pieradināt un atstāt savā sētā. šeit bija ļoti daudz sētu, tās visas bija pārpildītas ar šķietami laimīgām ģimenēm, kuras ikdienā dzēra, sita, drāza vietējās maukas pa labi un pa kreisi. bet viss taču bija labi. kādu laiku melānija arī ticēja dievam, taču tas mainījās, kad godbijīgi apmeklējot latviešu ierastos svētkus - kapusvētkus, viņa redzēja kā izvarotāji, žūpas, visi sapulcējas un godbijīgi tēloja priekšzīmīgas ģimenes, kuras svēti tic dievam un piekopj desmit baušļus. melānija ienīda arī pati sevi, jo viņa taču bija cilvēks. cilvēks, tas skan tik patīkami. bet kā būtu, ja melānija kādu nosauktu par pērtiķi? galu galā, mēs arī tādi esam, evolucionārā līkne to ir pierādījusi, taču tas nudien skan kā aizvainojums saprātīgā cilvēka cildenajai būtībai. mēs esam intelektuāļi, civilizācijas un kultūras augstākais punkts, mēs jebkura gadījumā nespējam būt pērtiķi. nolemtības sajūta melāniju grauza ik dienu, tā bija kā vēzis, kas lēnām saēd viņas iekšas. atlika tikai skaitīt dienas, minūtes, sekundea, atrast savas dzīvnieciskās esamības nobeigumu. melānija mira pārdozējot. lai izjustu spilgtāku saikni ar dabu, kā viņai tobrīd likās, melānija ķērās pie sintētiskajām narkotikām. viena daļa pasaulītes, un ceļojums dabā, kosmosā varēja būt katru dienu, tik spilgti, tik nepiespiesti. viņa zināja, ka mirs. viņi arī. viņi zināja, ka cilvēks nekad nevar būt labs un pareizs, vienmēr atradīsies kāda "novirze" no normas. un ko gan par to teica pārējie? viņa bija vientuļa, ņēmās ar saviem dzīvniekiem. viņa taču bija tikai cilvēks. šis universālais teikums tiek tik plaši izmantots, ka sen jau zaudējis savu jēgu. ak vai, tas jau nekas, tu jau esi tikai cilvēks..
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
