Episks kretīnisms jeb prasta traģihomērija?

Mde... Principā mani var pārsteigt un sasmīdināt, it sevišķi tāļglūnē saskatāmais un saklausāmais – bet it īpaši – tas, kas tur nav ne redzams, ne dzirdams. Aber ir tomērt lietas, kas mani izsit no izpratnes robežām. Un viena no tām ir filmu u.c. tulkošana.

Nē, šoreiz es par krievu tulkojumiem nerunāšu. Tie jau ir simptomātiski, ieskaitot tāda kalibra vasabi paraugu, kā „Pēterburga, iepriekš saukta par Maskavu”. Tas gan bija drukātajā presē un rakstā par kulināriju, jeb konkrēti – Kijevas kotleti, bet tik un tā likumsakarīgi. Prievīšpajolisma apoteoze, zināt. Man domāt, pat jeņķis ko tādu nepateiktu, ja nu kāds izcili tups „tautietis no ārzemēm (ar eksplozīvo „T”)” un ar četrām koledžas izglītībām – sētas krāsošanā un mauriņa pļaušanā no iekšpuses un ārpuses...

Tātad – izkārnījums ar tām krievu un sovoku filmām. To vēl varētu pieciest, ja aizkadra gvelšanu aizstātu ar subtitriem vien. Manis pēc – kauč Braila rakstā. Savējiem nevajag, a par citiem lai arī galva sāp citiem.

Nu bet vakar mani pasita gar zemi cits izgājiens, šoreiz cienījamo britu ne mazāk baudāmajā serijālītī par pelēko šūniņu praktisko pielietojumu. Nujā, tajā, kur Deivids Sušē spēlē mazo, apaļo dīvainīti un perfekcionistu. Man vispār simpatizē tieši šis cienījamās Kristi kundzes varonis, kurš, lai arī nekad nav viens, tomēr labi tiek galā. Tādi panaivi simpātiski detektīviņi, zināt. Labs laika kavēklis, un kur gan vēl kadrā rēgosies autentisks 30-to gadu 8-cilindrīgais Bugatti jeb BOAC Douglas DC3 „Dakota”?

Jā, ja nu kur angļu serājāļmeikerus var apskaust, tad tās ir detaļas... nu, un aktieri arī laikam jau neskrien no vienas studijas uz otru, no mūžīgā grēka uz mūžīgo mīlu, protams, ar līkumu, lai saņemtu sociālos pabalstus vai izpirktu kādu atlaižbodes akciju...

Bet tas akal i oftops, va zinies. Bet tāds vaidzīks oftops, lai bekgraunds uzlektu uz acu tulznām.

Nu un lūk. Tātad filminieks ar uzpērkošām precizitātēm sižetā un detaļās, arī rekvizītos. Ja reiz uz plīts ir artdeco čaiņiks, tad tā arī ir. Ja reiz tēja ir aprakstīta kā pasniegta Spode porcelāna tasītes, tad nekāds Kuzņecovs, zin, nederēs.

Tātad – precizitāte. Kā jau Kristi un pēc viņas darbiem veidotā serijāļa sava paveida TM, trademark. Un pretstatam - vietējo tirliņu latvāniskojums.

Labi, neņemos spriest par visa tulkojuma kvalitāti un precizitāti, lai gan vismaz „merde!” un „sacre!” es netulkotu kā „sasodīts”... Labi, lai tā nu būtu, pīpls jau iehavos un nenožagosies.

Ja kādā sērijā upuri nogalēs ar lielgabalu, bet tulkojumā tik un tā figurēs revolveris (vai pistole, ja kāds vēl zina atšķirību), es pat nepasmaidīšu. Jo "gun" ir "gun", un ir jau manīti Discovery raidījumi, kuros līnijukģi šauj ar 16. kalibra šautenēm.

Bet ir arī cita plāna lietas, kuras laikam jaukt tomērt nevajadzētu. Jo tās ir savā ziņā tāda kā Rietumu kultūras pudimente. Ja kāda filmtulkojoša kaza Hamleta monologa ievadfrāzi un mūžigo civilizācijas vaicājienu iztulkotu kā „Bite vai nebite?” es varbūt arī pasmīnētu, jo, „pa lielam” cilvēka „būt” ir visnotaļ atkarīgs no bitēm. Ja tas notiktu komplektā ar attiecīgās firmas neuzmācīgo un piespiedu vērotāju nu itin nemaz nepazemojošo reklāmu, es varbūt pat neklusētu, bet tikai pārdesmit mātes vārdu izmēros. Tā sakot, audioveidīgi ietvītotu..

Piezīme. Jā. Ja kāds šo ideju izmantos reklāmā, sūdzēšu tiesā!

Viena lieta ir ar Gūgles tantes tulkojamo brilli pārcelt kādu mexicaņu jeb postteitoņu ziepju operu un uzdot to par autordarbu, savukārt spēt iztulkot nelielu, bet būtisku Homēra „Iliādas”, tā sacīt, „atslēgas” epizodi kā „Parīzes lēmumu” – te gan, kā sacītu Vovočka: „nu, izviņīķe!”

Jo Parisu ar Parīzi tomēr parasti kautkā nejauc. Kas tāds ir pa spēkam vai totālam lajam, vai arī kādai no datortulkotājimpotentiem. Varbūt tas būtum pofig nelaiķa aklajam varoņeposu autoram (nē, ne Paņikoskim! Tas pazina drēbui, ja kas...). Pavisam noteikti tas iraid pofig Parisam Priamovičam, RIP.

Da i ne vairs to dievu, ne pilsētas, ne varoņu (kā sugas), ne ahaju – gan kā sugas, gan vispār. Visiem vienalga? Da laikam jau. A kāpēc es te cepjos?

Tak Ifigēnijas žēl. Un Kasandras, protams.

Ifigēniju droši vien rīt notulkosim kā Pofi-Ģēniju, senlatviešu vaideloti (kā nekā mums viņa pabijusi i Aulīdā, i Taurīdā) – bet ko iesāksim ar Kasandru? Kā to varētu pārcelt, tā kārtīgi sapurgājot arī absolūti neiespējamo??

Kasīsimies, kā utis dabūjuši, jeb tupas mergas tomērt neliksim pie tādu tekstu tulkošanas, da kuriem izglītība nevelk?? (Un nevilks...)

Nujā. Paldies LNT un it īpaši tai kazai. Laikam Marta bij vārdā, nu, vai uz to pusi. Toļi vētra, toļi vienkārši tāds paskaļāks pirdiens titros gadījās.