Epestolārā kulinārija - īss ieskats ķopsēšanā.

Ačkan iz vīrišķās kukņas receptorijiem (recepšu apcirkņiem).

Pavej, reizumis nākas arīg manam pakļauties masu interesei un sezonāliem apstākeļiem.

Kā nikā rudens klāt, tamdēļ ij mazturīgākos galdos kosas, pienenes un nātres pamazām aizstāj ne tikai kazām vien ēdamāki zaļumi. Pie viena ese arīg lieku reizi uzdemunsturēšu savu attieksmi pret globalizāciju un ES, kā allažīn, daloties ar nepacietīgo recepškāro publiku kārtējā kukņiskā eXXperimentā. Kā allažīn, manams pajems ideju un ar diženā nelaiķa Kurta Vonnegūta aprakstīto FUBAR metodi* padarīs to sev pieņemamāku.

Kā šaušalīgs kuhņuālās modes ķērciens vienulaik glancierētos pavāržurnālos un visur citur uzradās makaroņņiku brīnumsmāķis pesto. Nenopietna tauta – un neba nu šie pestīja jele ko, ne kā, labi, ja šā tā izpiestēja vai sablenderizēja eļļu, baziliku un vēl ko nebūt, teiksim, ciedru riekstus un tā kautkā.

Nekas jauns jau tas nebija arī bāleliņu būdiņās skalu gaismā – kaučkas pa vidam starp grūdeni, zīdeni un kaņepju sviestu, tikai pavisam citādāks.

Nu, un es arī pavilkos uz ko tamlīdzīgu. Kā tik tiku da blenderim.

Neliela atkāpe. Man kā ex-fotogrāpim šaušalīgi iet caur kauliem vārdi ar sastāvdaļu „blendēt”. Nujā, profesionālais žargons. Bet rakstīt „diafragmēt zaļumus”,vai, pasarg visi antīkie dievi! – „aperturēt ķiplokus” arī būtu nedaudz nevietā. Labi, tas tā – savējie sapratīs, a pārējiem viens alks, pofig. Pavāriski žurnāliskais blenderis un blenderēšana (nejaukt ar plenci un plenderēšanu apkārt!) man nepatīk. Smāķis un „smāķētājs” ar nederēs – kāds jefiņš vēl apliks ar tabakas akcīzi. Tātad palikšu pie jēdziena „ķopsētājs”.

Nu i lūk. Kāds varētu izskatīties īsteni latvijisks, nacionāli internacionāls pestoķopsis? Nu, tāds, ar šļipsti un auseklīti, bet kūts galošās ar visām birstošajām sūdu pļeckām?

Mana versija (aptuvens sastāvs 1 maisījumam). Litrīgais kuļampods no sovoku rokdarbojamā putukrējuma kombaina.

Kā jau parasti, viena vienīga improvizācija. Pati labākā lieta virtuvē, seksā un melnbaltās fotogrāfijas ķīmijā.

Var ziest kauč uz sklandu rauša – būs garšīgāks!

A. Elje, olijums jebšu smērviela. Nu, vienvārdsakot, lubrikants.

Teikšu uzreiz – nācās vien ņemt olīveļļu, turklāt, kā jau vīrietis, labprātāk izvēlējos Virgin. Kur nu bez tā.

Kautkā negribēju lietot cepamo rapšu biodīzeli, bet visas tās glaunās elļas – lazdu riekstu utml., ir nejēgā dārgas. Lai gan lietot tās noteikti var un vajag, ja nu tehnikai (pat pistolēm vai šujmašīnām!) domātās nez nu vai.

Da kaut to pašu maksimāli lēto galu. Cik uz vienu porciju? 50 grami, 100?

A figviņzin. Tāda šļuka, lai sastāvdaļas labi sajaucas un smērējas uz maizes.

B. Zaļbarība.

B1. Oriģinālā receptē ietilpst baziliks. Man garšo, bet pietrūkst tautiska piesitiena. A pupumētrai šogad esmot neraža – izsalusi itkā. Tāpēc daļā no zaļumiem nākas vien lietot baziliku. Tā, apmēram vienu tirgus buntīti.

B2. Pamēģināju selerijas. Garša laba, bet aromāts, kopā ar baziliku – nu... ne pārāk. Varbūt jāpamēģina saknes, ne lapas? Pamēģināšu. Bet pagaidām zaļumi #2 manā smāķī ir pētersīļi. 2-3x vairāk, kā tas teiksmu un heraldikas lakstaugs B1. Tātad – 2 vai 3 tirgus buntītes.

Padevīgi ziņoju un uzreiz – ja kādā kompostčupas stūrē iraid aizķēries pērnais pētersīlis – protams, augošs, tāds ciets, ziedošs un sīkām lapiņām – noteikti pielieciet arī to! Aromāts būs 3x labāks. Pofig, var ar visiem ziediem, sliktāk nebūs, tikai labāk.

C. Skābums.

Jāsaka uzreiz – maigām dvēselītēm nevajadzētu lietot balzāmetiķi.

Tā krāsa – nu, samičkāti zaļumi ar tumšo brūnumiņu – sanāk tāda... khmm... Gribot negribot (zinātājiem) jāatceras jaunība, kad pamperu nebija un marles autiņi tapa mazgāti un lietoti ne reizi vien.

Man iepatikās 3 varianti. Nelieku nekādu etiķi, bet:

C1. Pāris saujas plūmju (vienalga, aličas, „Skoropļutnaja” vai kādas citas), protams, bez kauliņiem. Droši vien var lietot arī kompotu.

C2. Plūmju vietā ņemam pāris ābolu.

C3. Ja slinkums domāt, ņemam šķidrumu no kaperu bundžas. Var – kopā ar kādu kaperu. Vai zaļās olīves ar visu zosti. Kādu šļuku. Ja gribas skābāku/sāļāku, pielejam vēl.

Varianti idejām – dzērvenes (purva), brūklenes, jāņogas utt.

D. Stiprums jebšu špannungs.

D1. Nu, protams, Viņa majestāte. Knoblauchens alias ķiploks. Katram pēc savas samaitātības, bet ne mazāk par galviņu. Darbojas arī kā eļļas papildus avots.

D2. Seno ķīnīzeru jaunavu kārdinātājs un Dienvidamerikas indijāņu dēmons. Nē, ne Uiclipucli, un Kesa...Kcea.. nu, kautkāds tur popokapetels arī nē, lai gan vārds izklausās gana kulinārisks.

Nekas cits, kā vien čili. Protams, ņemam svaigu vai saldētu. Tā var ekselenti glabāt, cik ilgi vajag, arī iesāktas pākstis. Cik liekam? A tik, cik varam izturēt. No 3 kvadrātcentimetriem līdz 1 pākstij, kāda nu pagadās. Ja ir, noteikti lietojam habanero. Jalapenjo u.c. nav aromāta, bet ir asums vien. Nav vērts purgāties.

D3. Var pielikt drusciņu sinepju, bet tas ir katra samaitātības jautājums. Mārrutku gan nevajag. Nu, taī smāķī. Kur (un kam) iedēstīt to rutku, zinām tāpat. Arī – kā. Bez jebkādiem lubrikantiem.

E. Drupačas jebšu atmiņas par kaņepju sviestu.

Visādi rieksti ellīgi dārgo ciedru sēkliņu vietā. Kādi? Teikšu godīgi – pofig. Tā kā drusku garšīgāk bija ar valriekstiem, savukārt pistācijas un lazdu riekstus īpaši neizjutu. Varbūt vajadzēja vairāk 100 gramu paciņas vietā?

Nekāda vaina nebija arī saulespuķu sēkliņām, lobītām, protams. Dienaskārtībā ir izmēģinājumi, tostarp ar vienīgo ēdamo ķirbja komponenti – sēkliņām.

F. Smeķis.

Protams, siers. Mēģināju visu ko – no itāļjanču parmezāna caur briseliski tolerantistisko zilo aka Stiltonu, leišu džigojamo (žagojamo? Spiningojamo??) ieskaitot. Pēc katra gaumes un maka. Un smakas. Jo bakšteins šitai lietai būs aumež ģeldīga manta!

Bet ļoti garšīgs sanāk arī ar lielveikala brinzu. Tagad gatavoju knapsieriņus un pēc tam meklēšu āmuru, laktu un kalēju.

Domāju, ka profesionāliem maigonīšiem ies iekšā pat kāds Holandes tipa siera izstrādājums vai arīg pliks biezpiens.

G. Sīkumi un tehnoloģija.

Es ķopsētāja bunduliņā salieku pusi ķiploku, tad – visus zaļumus, augļus/ogas un čili. Eļļu pa virsu. Un saķopsēju visu nahren lupatlēveros. Pagaršoju, ja šķiet, ka vajag, pielieku sāli, bet bez tā (jeb tomēr – tās? Durnie valodnieki!) var arī mierīgi iztikt – jo klāt vēl nāks siers un tas būs sāļš diezgan. Sieru var mierīgi iemaisīt ar karoti līdz vēlamajai konsistencei.

Ja šķiet par šķidru, var ielikt vēsumā, savilksies stingrāks (rieksti un siers uzbriedīs).

H. Ar ko?

Da ar jebko. Uz maizes. Ar tomātu vai sieru. Vai sojas desu.

Ar alu. Ar šņabi vai šmakaunieku. Kas nu ir vai neir padomā.

Vai tāpat – bez visa minētā un uz plika ķieģelīša.

Lieliski izpildās uz zemnieku brokastīm vai vienkāršiem ceptiem kartoffeļiem.