It viss šai pasaulē ir garāmslīdošs ... par izcilo flamenko ģitāristu Andri Kārkliņu (astotā daļa)

Aizvērās Vāgnera zāles durvis,bet atvērās dzejas blociņš,ko nēsāju jau otro gadu desmitu,tur ir tas andalūžu divu minūšu kliedziens ar Lorkas dzeju "Ģitāra." Andris gan teiks iesākot koncertu:"Ka gribu redzēt,vai nāks kaļķītis lejā!".Grūti teikt - nāca vai nē,bet zinu,ka šī dzeja asaras izkaltē uz vaiga pirms tās nolīst pār ilgu izslāpēto dvēseli.

Atziņu piesitieni flamenko stilā no Andra Kārkliņa krātuves.

"Nesaimniekošanu es nevaru sagremot nekur - ne Spānijā,ne Andalūzijā ... ne Latvijā."

"Sociālās problēmas Ņujorkā - mani interesē mazāk nekā Rīgā."

"Iemācīsim mūsu bērniem - NEZAGT!"

"Prastā tulkojumā no bikšu pakaļas."

"Latvija mosties - spodrini savas zvaigznes!"

"Saldās lauku skumjas,varbūt mūsu zemnieki un lauksaimnieki varētu tās ņemt kā nacionālo antēnu?"

"Tagad mums ir otrais cerējiens - Republika divi!"

"Neviens nesmaida,ko es darīšu ar jums?Jābrauc uz Vāciju,kur vēl drūmāk."

Uz gaišzilās mūsu planētas ir mirkļi,kad uzaust šie flamenko brīnumi - ĢĒNIJI,jā ... Andris ir teicis,ka gods ir pat tādam šņorzābaku aizšņorēt.Satikt tādu brīnumu ir liels retums un ko vairāk,tas jau ir liktens.Spānijai piestāv flamenko un tā ir flamenko sirds.

A bossa,a viola e a palxao

estao soltos no ar

magia,intensa emocao

fazem este lugar

aqui encontrei

o azul do teu olhar

Volte comigo amor

eu vim te buscar

e no sereno da noite

eu vou te amar

venh comigo depressa

nao posso ficar