mēs neesam kā citi.....

Es viņam jau sākumā teicu, ka tas nebūs uz ilgu laiku...mums kopā tikai skaisti jāatstrādā karma...teicu, ka palīdzēšu, ja viņam būs grūti aiziet...bet šoreiz ne par to...kārtējais treniņš. Es vēlos viņu atrast pilsētā...es viņam no rīta teicu, ka vēlēšos viņu atkal meklēt, viņš pasmaidīja. Sapratu, ka piekrīt. Tagad jau ir pagājuša trīs stundas, kopš viņš izgāja...es sāku ieplūst pilsētā, ieplūst vai izplūst nav grūti, ir tikai jāaizmirst sevi, vajag sajusties kopā ar pilsētu un gaisu, kokiem un cilvēku plūsmu..izeju ārā, brīdi stāvu, lai atbrīvotu instinktus, kas mani vadīs...man dažkārt šķiet, ak man viņš nemaz nav jāmeklē, nav jācenšas uzost viņa enerģētisko sliedi, jo es tik un tā par viņu visu laiku domāju...ja tagad sāktu iet paļaujoties uz iekšējo autopilotu, es domāju, ka nekļūdīgi nonāktu pie viņa, bet es tik un tā, šoreiz to uztveru kā uzdevumu, un cenšos pieslēgties viņam...viņš nav kā es...viņam pat nav attīstīta intuīcija...mani piesaistīja viņa dvēseles mīļums...bija reiz viena rotaļa, kur visi aplī sadevušies rokās...viņš ienāca aplī un sadevās rokās ar mani, tā enerģētika, ko pauda viņa rokas...m...tik saistoša...atceros, toreiz viņš bieži centās būt manā tuvumā, pēcāk gan centās izrādīt, ka citi viņam interesē tikpat ļoti...blefs...es zināju ka tā ir maska, bet es kā parasti, zinu, bet nesaku, iedzimta konfidencialitāte...nepasen zīmes norādīja uz viņu, arī sanāca pilsētā saskrieties...tad nu es viņam piedāvāju vai palūdzu, vai viņš nepalīdzētu man trenēties...tā tas sākās...viņš izrāda lepnumu par to, ka mani pazīst..tā man ir kā motivācija, skaista motivācija, es jūtu, ka pamazām viņš arī atbrīvojas no apkārtējā saspringuma, lai gan nevarētu teikt, ka viņš bija ļoti sasprindzis sākumā...nē, nepavisam, viņš bija mākslinieciski brīvs, kā mani piesaista cilvēku rīcība instinktā-tie ir tie brīži, kad cilvēks pakļaujas dvēseles vēlmei, piemēram, ar sajūsmu iet aplūkot senas drupas, ali tur lasītu informāciju, vai brīva uzvedība, kurā var atpazīt dvēseles brīvību... .... vispār domājot aizklīdu, domājot kājas pašas darbojas autopilotā, atceros, ka meklēju viņu, šobrīd, pilsētā, paeju gar vienas mājas stūri, nonāku pie durvīm, kabatā sameklēju telefonu un zvanu : iznāc ārā :)

kapēc es izdomāju ielikt savus ierakstus? lai jūs cilvēki apjaustu, ka jūsu vidū ir pavisam cita pasaule, ar pavisam citām vērtībām un vēlmēm, kur viss notiek brīvi, kur dzīvojam mēs- citādie