mēs neesam kā citi...

Es sēžu telpas vidū ar aizsietām acīm, skan skaļa mūzika, lai es nespētu sadzirdēt viņa soļus...es noliecu galvu, lai pieslēgtos savām sajūtām, klejoju ar mūziku...iejūtos mūzikā, kas kā plūsma līst pāri priekšmetiem telpā, es sajūtu...tur ir galds...uz galda kāds priekšmets, kas liekas iepriekš tur nebija...es jūtu viņu...kaut kur aiz muguras, ar kreiso sānu, sajūtu kā viņš skatās uz mani, man pat nevajag pagriezt plaukstas, lai skenētu telpu...es sajūtu kustību...viņš pārvietojas, liekas pietupjas...varbūt lai noviltu zeķi...es pieceļos no savas lotoszieda pozas, pagriežos, pasperu pāris soļus...jūtu, ka viņš saspringst...es ar viņu strādāju nesen, un tāpēc viņš vēl brīnās, nav pieradis...mana elpa kļūst dziļāka...vēljoprojām neizprotu vai tās ir viņa sajūtas vai manas...es paceļu rokas sev priekšā, domājot, ka tās atdursies pret viņa torsu...nē, es mazliet apjūku, jo rokas neko nesasniedz,... biju pārliecināta, ka viņš ir tur... speru soli uz priekšu, pussolī manas rokas atduras pret džemperi, pret torsu, kas strauji elpo...es sajūtu gandarījumu, gan savu, gan viņa lepnumu, viņš lepojas, ka mani pazīst, viņš priecājas, par mūsu slepenajiem treniņiem...kas liekas kaut kas daudz intīmāks, daudz lielāks, kā vienkārša tuvība...