Jānis Baltjacis

Katram atvēlēts savs laiks

Steidzoties laikam, rit naktis un dienas,

Tālumā, sentēvu vijoles skan.

Varbūt jau vazājas „izkapts” aiz sienas?

Nē, pārāk agri tai durvis vērt man!

Tomēr kaut kas tirda prātu un vajā,

Zinot, ka pustukšs ir iesmeltais trauks.

Jāpagūst daudz ko vēl pasaulē šajā,

Cerot, ka sēklas reiz sadīgs un plauks.

Varbūt man aicināt palīgā draugus,

Kas nemēdz gausties, ja ceļš miglā tīts?

Kopā būs vieglāk brist nekoptus laukus,

Zinot, ka atausīs saulaināks rīts.

Steidzoties laikam, rit naktis un dienas,

Es savā būtībā maldos viens pats.

Vijoles smeldzīgi čīgā aiz sienas ...

Kaut ko vēl jāpagūst, mudina prāts!

Jāienirst naktīs, kad pilnmēness logā ...

Jāredz kā jāņtārpiņš lukturi dedz ...

Runcis kā luncina asti aiz žoga ...

Iečīkstas eņģes un vārtus kāds slēdz.

Sentēvu vijolei pārtrūkt draud stīga.

Ērmīga būtne gar sētmali slīd ...

Neredz to draugi, jo tālu ir Rīga ...

Kārtējā zvaigzne no debesīm krīt.

**************************************

Sveces reiz sadegs un novītīs ziedi ...

Asaras nožūs, vairs nebūs nekā ...

Dzīve ir dzīve – raudi vai dziedi!

Aprausies visiem tā mums tik un tā!